Nu tā, kādu laiciņu atpakaļ iznākušais 10 – tais Paradise Lost albums nonāca manās rokās uzreiz, kad parādījās Latvijā, bet nu vajadzēja ilgāku laiku, lai ko normāli uzrakstītu par šo disku, jo sākuma sajūsma liedza savā ziņā objektīvi pavērtēt dziesmas, nu tad tagad....
Noklausoties šo „Paradise Lost” radās doma, ka.... „aplis” ir noslēdzies. Skatoties no pirmajiem Paradise Lost albumiem „Lost Paradise”, „Gothic” un „Shades Of God” (1990 – 1992), pāreja uz „Icon” un „Draconian Times” (1993 – 1995), neliels lēciens uz „One Second” (1997), tad notika lūzums uz „Host” (1999), tad iepriekšējā muzikālā virzība sāka atgriezties – „Believe In Nothing” un „Symbol Of Life” (2001 – 2002).... un tagad pēc triju gadu gaidīšanas Paradise Lost ir nonākuši pie... 2005 gada „Draconian Times”? Nu, pinīgi iespējams, kaut arī tik viennozīmīgi šo disku vērtēt nevajadzētu, tas drīzāk ir vislabākais no visas mūzikas, ko grupa jebkad ir spēlējusi... un manuprāt es nepārspīlēju.
Albums sākas ar drūmi simfonisko „Don’t Belong” un jau pēc pirmajiem ģitāras akordiem ir sajūtama šī albuma drūmā noskaņa. Melni ietonētais sintezatora pavadījums rada šo simfoniski drūmo atmosfēru uz kuras Holms jau kā ierasts „būvē” savas depresijas pilis.
Par Dziesmas „Close Your Eyes” spēku pārliecinājos jau koncertā. Pamatīgi rifi, spēcīgs ritms, kā vienmēr, Gregs Makintošs ar sērīgu solo partiju. Vienīgi nedaudz kaitina tas, ka Holmsa balss nepārtraukti ir zem efektiem, kas arī jūtams cauri visam albumam. „Symbol Of Life” bija „elektroniskāks” albums, bet balss skanēja dzīvāk, šeit ir otrādi, bet tā jau laikam vajadzēja!?!
Turpinam ar „Grey”, kas bija otra jaunā dziesma koncertā. Ja būtu mana teikšana, tad šī dziesma būtu pirmais singls no albuma, jo manā galvā „Grey” melodija iesēdās uz kādām divām nedēļām noteikti, singls „Forever After” tā mani neietekmēja, kas gan absolūti nenozīmē, ka dziesma ir vājāka. „Forever After” ir ļoti labs videoklips, ieturēts labākajās Paradise Lost tradīcijās, Gregs Makintošs izceļas ar garajiem (!) matiem, ļoti aktīvs, kā vienmēr, ir Ārons Ēdijs, Holms kā vienmēr stāv nekustīgs kā stabs :) Tāds nu viņš ir, bet „Forever After” noteikti ir ātrākā šī albuma dziesma, viena no skanīgākajām arī. Ļoti labs ir dziesmas fons un dziedātājas balss pilnīgo šīs dziesmas enerģiju.
„Sun Fading” ir mana favorīte šajā albumā, šķiet visdepresīvākā albuma dziesma, kurā Holms kliedz visvairāk. Daudz Makintoša izcilo solo izgājienu. Noteikti jāizceļ foršā ideja par timpāniem dziesmas sākumā un pavadījumā.
Turpinājumā seko „Laws Of Cause” līdz beidzamajai kompozīcijai „Over The Madness”, kas perfekti noslēdz viscaur albumam strāvojošo depresīvo enerģiju, nomāktību, melodiskumu, bezizeju no likeņa triecieniem.....
Limited Edition versijā fani var baudīt arī trīs bonusus – divus dziesmu Dub Mix – us un „Forever After” videoklipu.
Kopumā skatoties var teikt, ka Paradise Lost joprojām pierāda, ka ir šīs mūzikas karaļi. Tas nu ir viennozīmīgi!
Noteikti jāuzsver faksts, ka Paradise Lost vairs nespēlē Lee Morris, līdz ar to ir pazuduši šī bundzinieka skanīgie bekvokāli, bet nemaz sliktāks nav Džefs Singers, kaut arī Morris bija nedaudz daudzvedīgāks, jaunais bundzinieks perfekti ir pierādījis savu profesionalitāti (koncertā, manuprāt, Singers visas dziesmas spēlēja perfekti), kaut nav oficiāli uzņemts grupas sastāvā. Arī Holms ir atgriezis savu kliedzošo balsi un tīrajā dzied mazāk. Un arī mati Holmsam un Makintošam ir izaudzēti gari.
Klausoties šo albumu vēl un vēl nepamet sajūta, kā tās ir pēdējais albums Paradise Lost diskogrāfijā! Es jau ļoti ceru, ka šī sajūta ir maldīga, bet to jau rādīs laiks!
No 10 punktiem albumam droši lieku 9 un turpinu ļauties no maģa ārā kāpjošajai nomāktībai!!!
Balrogh
Nu nav un nav šis albums pat vienas tādas dziesmas vērts, kā "No Forgiveness", vai "True Belief".
Tomēr jāatzīst, ka to, ko šie dara, viņi dara labi; es personiski liktu albumam visas 10 balles. Neatmetot cerību, ka vecie Paradise Lost vēl atgriezīsies... Ja arī pārējie grupas locekļi līdz grupas izjukšanai pagūs ataudzēt matus? :)
kas tam Stonerosim pa tiem matiem? bez tiem jau nevar... ņirdz mīcīdams tēvu...
Jā, reiz tā par albūmu "Load" teica Metallica. es pēc tā noklausīšanās to gan drīzāk raksturoju kā "visdažādākais no visas mūzikas, ko grupa nekad NAV spēlējusi". Šis gadījums ir līdzīgs, imho.
www.intothesun.by.ru/doomdaemon.html...
Kārtrējo reizi pierādi, ka esi mazs, neattīstiījies! Tu zini, ko nozīmē jēdziens "mūzikas stils" CC un Paradise Lost - pat sunim jāsmejas, tu nevēlies Armani ar Pizza Jazz salīdzināt? Apgaismo mūs, speciālist! Rādi gaismu, Gendalf!
Grūti spriest, cik veiksmīgi vai ne pārāk ir šīs kaverversijas aranžētas. Kavers jau tāpēc ir kavers, lai būtu labāks par oriģinālversiju... šajā gadījumā ir grūti pat salīdzināt. Pirmajā mirklī liekās, ka nestāv klāt oriģinālam (nevisas dziesmas protams), bet ,ja ieklausās- pat samērā interesanti un oriģināli.
Tāka Balrogh (un citi Paradise Lost fani) ja vēl nav šī diska, meklējiet veikalos.
Nu ... velns viņu zin, bet man jau labāk- ja kavers ir labāks, tad arī viņš būs labāks... sevišķi tas attiecas uz vecu roka un metāla monstru dziesmu pārtaisīšanu... pirmīt jau minēju piemērus (sk.iepriekš).
Katrā ziņā arī pēc interpretācijas dziesmu var atdzīt par labāku esam, kā oriģināls.... bet nu tas jau subjektīvi...
Kas Tev tiessi nedalec??? Ko nesaprorti?? Es tur salidzinu muziku- PL ar CC??? Kuraa dirsas caurumaa?? Runa iet par situaaciju!!!! Parlasi veelreiz! kas te ir mazinns, kurss uzraxta saldzinajumu, vei kurss isti neizlasa un jau brec virsu, jeb arii tagad pilnigi VISS, kur bus kads mans or Tavs koments parvertisies par asu vardu apmainnu??
"Paradise Lost" es tā nevērtēju tāpēc ka viņi liktos man par mīkstu vai popsīgu, jo man ļoti patīk gan "One Second", gan pēdējie Anathema un Amorphis albumi, ko nevaru teikt par PL, kaut gan viņi ir smagāki par šim divām blicēm. Ko līdz smagums, ja nav sakarīgu dziesmu?
nedomāju, ka ar šo albumu grupa ir atgriezusies Draconian Times laikos (kautgan brīžiem tā šķiet gan). Ar D.Times noslēdzās grupas viens posms, un ar One Second sākās otrs, kas pašlaik ir noslēdzies pie šī albuma Paradise Lost ( Host šeit ir ārpus kārtas... starp citu Host albums tapa Nikam Holmsam esot lielā depresijā, sakarā ar tēva nāvi, kas ietekmēja to albumu tādu, kāds viņš ir. To es izlasīju Legacy žurnālā 2001.g. numurā).
No "otrā posma" albumiem man šis patīk visvairāk. Patiesībā ļoti labs. Elektronika šeit netraucē, kā brīžiem tas bija pie pēdējiem albumiem.
Objektīvi es varētu dot 12/15, bet tākā esmu vecs grupas fans (nu cik nu vecs, bet fanoju no 1997.g., kad iepazinu viņus), dodu 14/15 punktus. Man arī pietika ar vienas reizes noklausīšanos, lai pilnībā ieslīgtu šaij albumā un būt sajūsmā !
Cerēsim, ka , ja ne nākamgad, tad aiznākamgad noteikti sekos jauni šedevri no Paradise Lost.