Ja nebūtu ar tehnikas progresu izskaidrojamais ieraksta tīrības pieaugums, varētu domāt, ka esam nokļuvuši vismaz 10 gadus senā pagātnē; albums izklausās tik old-school, kādus mūsdienās reti kurš vēl ir spējīgs uzveidot. Tam piemīt visas tipiskās Obituary pazīmes – lēnais, smagnējais buldozerīgums ((c) Fauns – iepatikās man šis apzīmējums), atsevišķas paātrinātas vietas ar savirpinātiem ģitāras solo, gan pati atpazīstamākā firmas zīme – neatkārtojamais John Tardy vokāls. Izmisuma un dusmu pilnais piesmakušais gārdziens skan tikpat skaidri un spēcīgi kā pirms desmit gadiem, un viss tas kopā neatstāj ne mazākās vietas šaubām par to, ka tas, kas liek tavai galvai purināties, ir nekas cits, kā vecais labais Nekrologs. Neapšaubāmi, albuma nosaukums “Frozen in Time” ir izvēlēts ļoti veiksmīgi, šis albums tiešām liekas sarakstīts jau sen un iesaldēts, lai pataupītu nebaltām dienām.

Albums sākas ar “Redneck Stomp” – nu slāj viens smags un lēnīgs stulbenis. Slāj un slāj, nu tūlīt tak jābūt kaut kam... bet nekā, stulbenis aizslāj garām. Tas tik tāds smagnējs instrumentāls ievads izrādās, kura lietderība man nav tā īsti saprotama, toties pēc tam ar “On the Floor” ieslēdzas klasiskais Obituary pēc pilnas programmas visa albuma garumā, un jau līdz ar pirmajiem vokāla gārdzieniem ir skaidrs, ka Obituary 7 gadus ilgo ziemu ir pārdzīvojuši veiksmīgi, un ir arī visai izsalkuši. Visas dziesmas ir ieturētas tipiskā Obituary stilā, mazliet pārmaiņu ienes tikai “Stamp Alone”, kas izklausās vairāk tādā kā motorheadiskā rock’n’roll garā, tomēr nenonākot pretrunā ar grupas stabilajiem standartiem.

Ko lai te vēl pasaka? Kam patika vecie Obituary, tam visdrīzāk šis arī ies pie dūšas. Kam nekad nav šī grupa patikusi, var velti necerēt uz kādām pārmaiņām – Obituary paliek uzticīgi savam stilam.

Vērtējums 7.5/10

Intars.