Jau no paša sākuma virsū uzveļas rībinoša mūzikas šalts un baudas receptoros sākas ķīmiska reakcija. Par labu mūziku parasti vai nu var daudz stāstīt, vai īsti nav ko teikt, kā vienīgi aprakstīt savas emocijas to klausoties - šis ir otrais gadījums. Vēl reiz pierādās, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Ne jau gluži tā, ka savācies delitantu bars un čīgā uz saviem štrumiem to ko opaps iemācījis, bet mūzika ir viegli uztverama un patiesībā ar šausmīgu kompozīciju neizceļas. Nekā šausmīgi oriģināla šeit nav, bet ilgāku laiku neesmu aizrāvies ar intensīvu mūzikas klausīšanos, tāpēc šis aizgāja uz urrā. Patiesībā albumā tik pat labi varēja būt arī viena dziesma, bez izteikti atdalītiem trekiem. Katra dziesma tā kā tā sastāv no ļoti dažādām partijām. Uz beigām gan situācija sāk mainīties, un sasniedzot devīto kompozīciju «Dead Soul»,, tiek sasniegts tas, ko seksā sauc par orgasmu. Tiešām ļoti pašpietiekama un patīkama dziesma. Atlikušās divas dziesmas laikam ir domātas sievietēm, jo vairums vīriešu pēc tam pagriežas uz sāniem un aizmieg.
Vispār šī zviedru grupa nav nekāda jaunā (ak, vai, kāds pārsteigums), bet nu man gan viņa bija atklājums. Šis jau ir piektais albums, bet nevienu no iepriekšējiem dzirdējis neesmu. Visvairāk atmiņā nāca Destroyer 666, tas gan vairāk attiecas uz thrash. Bet nu bez šaubām jūtama zviedru desa - kaut kas no Arch Enemy, kaut kas no veciem Amon Amarth (jel piedodiet manu aprobežotību šinī lauciņā), tikai ātrāk un agresīvāk. Īpaši izceļams, manuprāt, ir šīs grupas bundzinieks, nu riktīgs rībinātājs, no banālākajiem piemēriem, gatavais Dimmu Borgirists.
Kopumā, ja man vienmēr būtu tik piesātināts un interesants sekss, cik šī mūzika, es to sieviete vienkārši uz rokām nēsātu. Maksimālo balli gan šie nez vai ir pelnījuši, jo neko ģeniālu un jaunu šie nav radījuši, bet principā tas ir arī viss, un tas pat nav pārmetums.
Atzīme 9/10
Black DATA