Šis ir viens no tiem albumiem, kam es jutu nepieciešamību atļaut ievilkties kā kreftīgai tējai, lai visas garšas nianses spētu sasniegt jutekļus. Un izrādījās, ka tas bija to vērts; pēc neskaitāmiem noklausīšanās atkārtojumiem tas neapnika, bet gan sasniedza pilnasinīgu garšu, kas nostabilizējās un tā arī palika ļoti augstā līmenī.
Iepriekš nekas no epizodiski dzirdētiem Nevermore skaņdarbiem gan sevišķi nespēja mani ieinteresēt, arī pie iespējas izbaudīt viņu koncertuzstāšanos tik vien kā pa gabalu noklausījos vienu dziesmu un garlaikoti devos tālāk, tomēr jaunākais opuss “This Godless Endeavor” jau kopš pirmās atskaņošanas reizes stabili un nepielūdzami tiek klausīts atkal un atkal.
Nu kas tad tur ir pie vainas? Faktiski - daudz kas. Diez vai kādam būs noslēpums, ka visai biezam slānim no tā dēvētajām progressive metal grupām tas nosaukums ir attiecināms tikai uz žanra apzīmējumu, kur savukārt šis žanrs, kuram raksturīgas citiem mazāk raksturīgas iezīmes un to kombinācijas, pretēji savam nosaukumam ir iegrimis pamatīgā stagnācijā. Nevermore nebūs vis pieskaitāmi tiem, ko parasti raksturo ar jau pieminēto apzīmējumu, tikpat bieži attiecībā uz šo grupu tiek piesaukts U.S. power metal un groove. Pa daļai taisnība ir visiem, jo vismaz šis albums apvieno amerikāņu smagnējo power/thrash skanējumu ar progresīvo džeku tehnisko virtuozitāti un dziesmu neprognozējamību un moderni grūvīgo kačku, taču tas ir progresīvs ideju ziņā.
Visām dziesmām pamatus ieliek rifi, kas, dūcošu septiņstīgu ģitāru radīti, kratās, lokās, lēkā un spārda dažādās kombinācijās, no Carcass-veidīga melodiskās desas smagnējuma līdz Pantera-veidīgiem groove rifiem, pa starpām iztirinot vēl visādus tirlimbambam. Tas viss tiek stabili pabalstīts ar precīzu pārējās ritma sekcijas darbību, šeit jāuzteic arī bundzinieks, un parasti pilnīgi negaidot kā viesulis pa vidu iebrāžas kāds no Jeff Loomis elpu aizraujošajiem ģitāras solo. Un kā viens no galvenajiem elementiem ir visam pāri esošais specifiskais un neapšaubāmi spēcīgais solista Warrel Dane tīrais vokāls, kas nokrāsas maina no žēlabaina līdz aizkaitināti niknam. Kopiespaids ir varens, dziesmas mutuļo un virpuļo kā nevaldāma upe, kas te krākdama brāžas pār krācēm, te atkal pāriet plūdenos lokos, un nekad nevar zināt, kas notiks nākamajā brīdī, pārmaiņas vai nu notiek tik organiski, ka nemaz nepamani dziesmas ieiešanu nākamajā fāzē, vai arī nāk kā ar cirvi pa pieri, tai pašā laikā tās nav neloģiskas un nesagrauj dziesmu kompozicionālo struktūru. Piemēram, dziesmai “A Future Uncertain” ir drusku vairāk kā minūti garš mierīgs un akustisks sākums, bet brīdī, kad jūt, ka tūlīt kaut kam jānotiek, sekojošais bāziens ir tik graujošs, ka, par spīti pareizajai priekšnojautai, klausītājs vienalga top aizlidināts krietnu gabalu pa gaisu, un ir paveicies, ja netrāpa atmuguruski sekcijā, kur glabājas kristāla trauki.
Dziesmas ir pilnīgi dažādas, neviena no tām nelīdzinās cita citai, ir pa kādam ātrākam un enerģiskākam gabalam, ir arī mierīgākas un liriskākas dziesmas, lielākoties šie komponenti tiek veiksmīgi apvienoti vienas kompozīcijas ietvaros, bet visam albumam piemīt mazliet tāda kā drūmu priekšnojautu pieskaņa. Tas arī atbilst lirikas tēmai, kas ir vienota visam albumam un vērš uzmanību uz cilvēces virzību strupceļā un briestošiem sūdiem.
“This Godless Endeavor” ir tiešām izdevies, un Nevermore pierāda, ka ir iespējams radīt spēcīgu metāla albumu, neatgremojot vecas klišejas, tādēļ šis garadarbs negarlaiko ne uz mirkli, arī klausoties kaut vai piecdesmito reizi. Iespējams, tas ir arī pateicoties faktam, ka materiāls ir pārāk spēcīgs, lai to varētu normāli noklausīties vairākas reizes pēc kārtas. Likšu deviņarpus - cerībā, ka ir iespējams šo rezultātu nākotnē pārspēt.
Vērtējums: 9.5/10
Intars
"...materiāls ir pārāk spēcīgs, lai to varētu normāli noklausīties vairākas reizes pēc kārtas"
Ja? Tas materiāls pārāk aizslīd fonā, lai jau pusē zaudējis interesi, meklētos pēc kautkā cita. Vienīgā vieta, kas atrāva no "ne-no-kā", bij tā otrās dziesmas otrā puse.
tad jau labāk 80-to gadu roks. to vismaz var klausīt normāli.