Ja jau reiz esam pievērsušies arī pavecāku albumu apskatīšanai, uzpļekāšu es ar kaut ko no tās sērijas. Nosaukums Demigod lielākai daļai droši vien pirmām kārtām asociējas ar veiksmīgo poļu megagrupas Behemoth albumu, tomēr, šķiet, mazāk zināms ir fakts, ka eksistē arī tāda grupa no Tūkstoš ezeru zemes, t.i. Somijas, un tie reiz tālajā 1992. gadā izdeva albumu ar krāšņu nosaukumu “Slumber of Sullen Eyes”, kas viņiem bija pirmais pilnais albums, un uz desmit gadiem palika arī vienīgais. 2006. gada 1. janvārī, iekļaujot arī 1991. gada demo “Unholy Domain”, pārizdeva Avulsed līdera Dave Rotten stūrētais leibls “Xtreem Music” (tā ka faktiski itin svaiga relīze :)), un viena šāda kopija nonāca arī manos nagos. Pie manis tā nonāca, jo jau krietnu laiciņu pirms tam es, ak jel nekrietnais, biju pamanījies no starptautiskā tīmekļa pagrabiem izvilkt šo pašu albumu, sakonservētu mums tik mīļajā .mp3 formātā, un secinājis, ka ne velti death metal elitisti šo albumu min starp labākajiem žanrā, tādēļ pie pirmās izdevības apstellēju šo garadarbu arī sev spīdīga ripuļa formātā.
Nu bet lai velns par stenderi paliek, ku šis albums ir labs! PSC vienkārši... Tam piemīt kaut kāda suģestējoša vara, šķiet, es vēl neesmu spējis to noklausīties vienu reizi, bez atkārtošanas. Ar neizprotamu hipnotisku spēku tas ierauj klausītāju saīgušo acu snaudas murgainajā puskrēslā, kur pekles mošķi rēgu mežā laupītājus spēlē, viršu krūmiņiem pāri palēkdamies un aiz aprepējušu koku stumbriem slēpdamies. Pamatīgs klasiskā desas stila buldozers, kurā veikli ievīta smagnēji doomīga noskaņa, reizē slāna un fascinē ar izteikti sabiezināti tumšu atmosfēru; savdabīgas soloģitāras melodijas kontrastē un tai pašā laikā saplūst ar tradicionāliem, bet apokaliptiskiem rifiem, kam piebalso efektīgs pusčukstošs rīkles rūceklis. Visi instrumenti skan tā, kā tiem jāskan – ģitāras ir sulīgas, bungas dārdošas, vokāls žanram raksturīgs, un, lai arī ne no pašiem izcilākajiem, tomēr virs vidējā līmeņa. Viss ir it kā diezgan tradicionāli, visa spēlēšanas maniere ne ar ko sevišķi pārsteidzošu neizceļas, tomēr jebkurai no dziesmām šeit piemīt tā neaprakstāmā, uzmācīgi drūmā un smagnējā aura, kas savā biezumā ir biedējoši pievilcīga.
Tādējādi atkal varam pārliecināties, ka, līdzīgi kā pavārmākslā, no vienām un tām pašām izejvielām var iegūt gan pliekanu, kaut ēdamu produktu, gan arī izcilu šedevru – visu izšķir kaut kādas netveramas nianses, proporcijas un radoša dzirksts. Šeit neapšaubāmi ir runa par otro variantu – neatrodu pilnīgi nekā, kur piesieties.
Vērtējums: 10/10
Intars
P.S. Bet lai vārdiem beigas neaprautu, nevajag rakstīt pārāk daudz simbolus pēc kārtas bez atstarpēm (precīzi neatceros, cik Bigijam tur tas limits bij).
Dikti jau salds kumoss tā pēdīgā dziesma uz 13 ar puss minūtēm skanējuma, gribas aizvērt acis un nevērt vairs šai saulē tās vaļā.
Darbu vērtēju 9,5/10.
Sanāk, ka agrāk tiem, kas izteica sevi mūzikā, bija pavisam citi mērķi, kā visiem tiem, kas dara to šodien ?
1:0 tavā labā.
cilvēkie iedalās vienādajos, un pakļautajos.
Nu protams var taisīt biksīšu muzonu kā huskvarn, mērķis tiek sasniegts.