Atcerei. Par miroņiem pierasts nelabprāt runāt, bet, ja nu tomēr ko saka, tad tas lielākoties ir pozitīvos toņos mālēts. Un kaut ar stipri īpatnais domās un darbos Jon Nödtveidt – cilvēks par kura eksistenci uz zemes domājams būs dzirdējis katrs, kuram tīk ikdienā patērēt nereti nepamatoti pelto smagmūzikas subžanru melodisko desmetālu (un neba tāpēc, ka tam visam kāds sakars ar desu rīšanu, kaut ar par to vēlos bišk papļekāt) - ir miris un līdz ar viņa aiziešanu manī kautkas ir lūzis, es še tomēr esmu nolēmis tērēt jūsu laiku ar savu pļerkstoņu, jo neies tak par Dissection trešo un visticamāk ar pēdējo garadarbu Reinkaos (izdots šā gada 30. aprīlī iekš Black Horizon Music) pļerkstēt vasaras svelmoņā pie saviem pluss 30 grādiem gaisa temperatūras.
Manis pusgada novēlotā muldēšana šaj sakarā tiek atsvaram svērta ar atkorķētu baušķenieces 5,5 grādīgās lēnīgu malkošanu (kāds jums visiem zināms cilvēks gan še pat reiz bij izteicies, ka alkoholiķis iemeslu iedzeršanai atradīs da jebkur un da jebkādos apstākļos :):) Lai, man tikšanās ar psihoterapeitu rītā uz plkst 6.66 nolikta, būs laiciņš uzčinīties.), fonā skanot jau kuro reizi tā paskaļāk uz repeate taistiņa piespiestajam ripulim ar Reinkaos vārdā. Es lieku pie lūpām šo alus kausu atcerei par tevi Jān, veļu mielasts šķūnī (visiem pārējiem lasīt kāpņutelpā) tev klāts.
Vispārējas noskaņas labad der atzīmēt, ka muzikālās vibrācijas manā istabā tiek papildinātas ar uzmācīgu, jo tiesa jutīgu kaimiņu savas sāpes paušanu par Jāņa aiziešanu viņsaulē izdauzot savu sāpi no smeldzošām sirdīm ar it sparīgu savu galvas podu (nekas cits nenāk prātā, ko gan citu varētu tādā kārtā triekt) rībināšanu pret mana nama ārdurvīm, starplaikos aprakstot manu it brīnišķo nākšanu šaj saulē ar it jaukiem mātes vārdiem man svešā mēlē.
Nav noslēpums, ka Dissection ir viens no Melodic Death metal mūzikas stūrakmeņiem, kurš ielikts vēl tai tālajā 1993. gadā, kurā aizsākās, ja nemaldos kāda kustība par vienādām tiesībām uz dzīvi bez naida pret indivīdiem, kam citāda ādas krāsa. Tas ir albums The Somberlain, kas joprojām priecē austiņas dažāda vecuma mūzikas izvirtuļiem, kam pozitīvo noskaņu žanrs, kurš radies varbūt, ja ne gluži pateicoties vien puikām no šī ansambeļa, neasociējas vien ar tādām vārdos kauču še pat BigUgga mājā apružātām vienībām, kā Amon Amarth, In Flames, Dark Tranquillity, etc. vairāk vai mazāk zināmām vienībām. Manuprāt, Reinkaos ir labi izstrādāts materials, kas neliks vilties tiem, kas par visām varēm necentīsies tajā saklausīt tiešu līdzību ar iepriekš minēto The Somberlain vai 1995. gadā izdoto Storm of the Light's Bane, kaut neapšaubām, nekur tālu no savām saknēm ar zēni nav gājuši. Dzirdu jau dzirdu, bļaujam kādu, ka šis viss ir priekš maziem bērniem, un lai es eju ieskrieties, jo redz tas nav priekš lieliem vīriem, bet man negribas būt lielam un ahūna pārgudram un še sarakstīt no viena gala uz otru, cenšoties salikt pa plauktiņiem, kas še ir savādāk kā iepriekšējos albumos, jo augstāk minēju to desu rīšanu, laikā, kurā letiņi aicināja ciemos, klājot veļiem mielasta galdus, ziedojot aizgājušo piemiņai.
Iespējams, ka šis ir viens no melodiskākajiem death albumiem, kas iznācis šā gada pirmajā ceturksnī. No black še vairs nav palicis gandrīz nemaz, tik vien, kā Jon Nödtveidt šņācoši čerkstošā balss, kas ir lielisks papildinājums ģitārriffu smeldzes piesātinātām teju sīčiem raksturīgām rotaļām pa vārīgāku nīkuļu dvēseles stīgām, uzburot vienam otram klausītājam visuma modeli, kurā pats Dievs jau sen kā ir bērna prātā un Vells viņu zin, vai tas šam no vecuma, vai ar no lētā portvīna, kas pa Ls 1,55 Saulītē pērkams. Nē, šitais toč ir īstais tieši tagad, kad aiz loga vēlie rudeņu vakari ar pelēkām miglām un drēgnulīti, kas ar truliem zobiem remdē savu izsalkumu mūsu slimajās sirdīs. Atkal neko jaunu nepateicu.
Uzsniga sniedziņš balts.
Korķis
Salve Azerate 218!... Tiešām labākais disks tak šogad...