Albumu raksturo dūmakaina, nedaudz skumja noskaņa, lēnas, izturētas melodijas, vokālista Mārtiņa Ābola velkošais balss tembrs. Nedaudz traucē kopējais skanējums ar basģitāru priekšplānā un vokālu pārak tālu aiz tā, ģitāras daudzās dziesmās gribētos dzirdēt vairāk priekšā, jo brīžiem ir grūti izšķirt solo melodijas, kas pazūd zem basģitāras, traucē arī  ģitāru saplūšana atsevišķās dziesmās, kad padara šīs vietas neuztveramas, kad tiek spēlētas solo partijas, bet šaja gadījumā tas vairāk ir akmens producenta Olivera Tarvida lauciņā.

 Dziesmas galvenokārt ir vidējā tempā. Ievadkompozīcija «And The Presence Of Those We Love Is A Double Life» ir instrumentāls gabals ar daudz un dažādiem instrumentiem, kas padara gabalu krāsainu un interesantu, pat nejūt balss neesamību, jo liekas, ka vēl kaut kam tur vienkārši vairs nav vietas  - bez ģitārām ierakstā ir pielietota vijole, mandolīna, cītara, akordions u.c. instrumenti, kas vien liecina par grupas dalībnieku izdomas bagātību, šādā veidā padarot disku interesantāku un daudzveidīgāku. Kā viesi albumā piedalījušies arī Ernests Lībietis un Raivis Rubenis no Mary Jane un Vic Anselmo, kā arī citi mūziķi.

Dziesmu nosaukumi «Can't Lose The Line», The Rain Is Full Of Ghosts», «Bloodsign», «Crane» jau vien liecina par albuma noskaņu, kaut arī grūti ir atrast konceptuālo virzienu SoundArcade izdotajā diskā. Interesanta «kompozīcija» ir «Colloquio Con Il Vento» ar kādas kundzes stāstu, par dziesmām kara laikā un vienas dziesmas izpildījums ar ģitārām fonā, kas ļoti labi derētu kādā dokumentālā filmā par kara tēmu.

Labakā SoundArcade īpašība noteikti ir oriģinalitāte citu Latvijas grupu vidū.  Tomēr noklausoties disku prātā nepaliek īpaši neviena dziesma, albumā trūkst piesaistošu, klausītāju aizķerošu melodiju, kā jau iepriekš minēju, trūkst koncepcijas, nav saprotama albuma tematika - nākamajā diskā būtu ieteicams stipri pievērst uzmanību tieši šīm lietām.

Balrogh