0
[#]

2006. gads, uz to tagad atskatoties, ir bijis ne mazāk ražīgs kvalitatīva metāla ziņā kā jau kādi divdesmit iepriekšējie, ļoti iespējams, ka patīkamu skaņu apkopojumus tā laikā publiskojuši ir pat vairāk metālscēnas darboņu, nekā parasti; tādēļ nav jābrīnās, ka dažs labs izcils tīrradnis top uziets ar nelielu nokavēšanos. Jā, nudien, nepavisam nekautrējos še aprakstīto albumu par tādu saukt!

Kaut arī samērā zināma grupa Necrophobic ir jau kopš debijas albuma, tomēr allaž tā ir pārstāvējusi zviedru scēnas otro ešelonu, ja drīkst tā izteikties. Tos luknākos kumosus no popularitātes pīrāga arvien pamanījās nokost citi skanīgi vārdi, bet Necrophobic, par spīti ļoti stabilai karjerai gan muzikālā virziena, gan, kas vēl būtiskāk, kvalitātes līmeņa ziņā, kaut kā palikuši paēnā. Muzikālais stils šiem ir melodisks death/black metāls, kas manāmi atšķiras no tradicionālajām zviedru eksportprecēm; vistuvāk no slavenībām būtu liekami Dissection, kas principā savulaik arī uzstādīja “standartus” šim stilam, un viņu magnum opus “Storm of the Light’s Bane” vēl aizvien tup žanra paraugu kaudzītes augšgalā. Zinu, daudzi gaidīja, ka pēc atkalapvienošanās viņi paši varbūt būs arī tie, kam to pārspēt. Ka iznāca pavisam citāds rezultāts, mēs visi labi zinām. Toties Necrophobic gan pamanījās paveikt tieši to – sacerēt, ierakstīt un izdot albumu, kam cienīgus konkurentus stila ietvaros atrast pagrūti. Dāmas un kungi, le roi est mort, vive le roi!

“Hrimthursum” ir praktiski nevainojams muzikāls darbs no pirmajām sekundēm līdz beidzamajām. Intriģējošais ievads organiski pāraug bezgalīgi krāsainā skaņu viļņojumā, kas klausītāju notur savā varā, te nikni uzgāžoties kā lavīna, te norimstot rāmi draudīgā plūdumā, lieliskus rifus kombinējot ar inteliģentiem ģitārsolo un epizodiskiem kriksīšiem no akadēmiskākas mūzikas – kora iestarpinājumiem un orķestrāliem elementiņiem, kas nedz nomāc asinskāro ziemeļu sāgas noskaņu, nedz lec ārā no konteksta. Te saduras sniegotās Skandināvijas ledainā dvaša ar dēmoniskām elles ugunīm, uzmutuļojot grandiozā skaņu fontānā, virmo iespējamās noskaņas – niknums, bailes, majestātiskums, drūmums, romantika – te ir viss. Vokālists/basists Tobiass Sidegards ar savu balsi necenšas “uzlēkt augstāk par savu pakaļu”, paļaujoties uz vienkāršiem un ļoti iedarbīgiem nikniem gārdzieniem. Šajā albumā Necrophobic ir piekuģojuši jau ļoti tuvu black metal skanējumam, ļaujot satīriskam norvēģismam drusku ņemt virsroku pār zviedrisko melodisko desu, bet lai nu kā, efekts ir radīts. Viss ir nostrādāts nevainojami, dziesmas ir sakomponētas tā, ka neļauj klausītājam ne mirkli atslābt, un izsmalcinātu nianšu dzirdes orgānu kairināšanai ir vienkārši pārpilnība. Skaņas ziņā, kur nekādu pretenziju nav un nevar būt, īpaši gribas izcelt bungu skaņu – to ir izdevies panākt ļoti dzīvu, sevišķi basa bočkas akustiskais skanējums patīkami atšķiras no mūslaikos tik izplatītajiem mehāniskajiem tikšķiem.

Izcelt atsevišķas dziesmas negribētos, jo viss albums ir vienots, masīvs, episks veselums, dziesmām citai citu loģiski turpinot un papildinot, bet ja nu ļoti vēlaties, lēnā “Sitra Ahra” izceļas ar sevišķu patīkamību, kā arī – jo īpaši – tituldziesma “Hrimthursum”, kas pati par sevi ir vesela eposa vērta, kā nolemtības pilna himna vainagojot šo izcilo albumu. Must have!!!

Intars

 

Komentāri
0
Nu šitais pa pirmo
0
Jā. Klausāms.
0
Beidzot ar Intars ir saņēmies un kādu atskatu uzrakstījis ))

"zviedru scēnas otrais ešelons" - nez, vai ar to biji domājis šo ne tik lielo popularitāti/ atpazīstamību?

Manām ausīm visnotaļ garšīgs i albums, i Intara mālējums ))
0
Vēl vienu manu ķēpājumu Bigijs ir aizmirsis ievietot :D

Un jā, par otro ešelonu bija domāts tieši tā.
0
vaita? kuru ta?
0
da bjūtī n da bīr.
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai reģistrējies!
Aktuāli
Forums
Online [0]
Pieslēgties
Meklētājs
Jubilāri
P3LICAN (15 gadi)
Oi (14 gadi)
atmoda (11 gadi)
Allan63 (1 gadiņš)
Komentāri
Viskas