Atceros 90-to gadu vidu, kad manās rokās nonāca ieraksts ar vīru uz vāciņa, kam tādi kā zibeņi acīs triecās iekšā. Noklausījos vairākas reizes, bet nekādīgi nevarēju saprast šo mūziku, jo neko vieglāku par brutal death metal neklausījos. Pagāja vairāki gadi un no plaukta tika izņemta noputējusi kasete ar nosaukumu «The More Things Change» virsū. Uzliekot to pēkšņi tā ka jumtu norāva nost un paspēju vien izdvest WOW – ģitāru tonnāžas, lieliskas, smadzenēs iedzenošas melodijas, lieliska instrumentu spēle un krātiņā ilgi turēta zvēra, kuršā tikko ticis ārā, nežēlīgi dusmīga un agresīva balss, kas mijās ar tīriem, melodiskiem dziedājumiem.
Tā es sev atklāju Machine Head un liels bija mans izbrīns, kad atkal nonācu pie Machine Head «Burn My Eyes» albuma, nesapratu, kā tik lielisks, moderns, melodisks un agresīvs Metal man varēja nepatikt. Kopš tā laika regulāri sekoju līdzi šīs grupas darbībām, izdotajiem albumiem. Lielisks bija arī «The Burning Red» ar savu spēcīgo Nu-Metal ievirzi, «Supercharger», kurš man nesaprotamu iemeslu dēļ tika daudz kritizēts kā neizdevies. Tad grupa uz laiku pazuda no lielās skatuves, pazuda no žurnālu vākiem. Papspēju jau saskumt, jo nu likās, ka vairs nekas nebūs no vienas no manām favorītēm iekš Metal grupām dzirdams.
Bet pienāca 2001 gads, kad ieraudzīju disku «Hellalive» un nopriecājos, ka nav grupa mirusi, un jā... pēc trijiem gadiem sagaidīju lielisku jaunu albumu «Through The Ashes Of Empires», kas pārsteidza Metal pasauli ar vienkārši vētrainu, agresīvu, smagu, ar lieliskam melodijām pildītu mūziku un Machine Head atgriezās... un uz palikšanu, jo ir 2007 gads un nupat ir izdots patiešām viens no grandiozākajiem pēdējo gadu Metal albumiem «The Blackening».
Ko fani var sagaidīt no «The Blackening»? Te nu jāsaka tā - ar ko lai sāk...
Ar «The Blackening» Machine Head ir radījuši savu Metallica «Black Album». Pirmais pārsteigums jau noteikti ir grupas vēsturē garākās dziesmas. Jau ar albuma sākumdziesmu «Clenching The Fists Of Dissen» Machine Head uzstāda savu dziesmu garuma rekordu 10:36. Bet kā pats grupas līderis, ģitārists/dziedātājs Robb Flynn viena intervijā īsi pirms albuma izdošanas izteicās – dziesmu garumi lai nebiedē fanus, tas nav Metallica «St Anger» divu, trīs firu nepārtraukta atkārtosanās, mūsu dziesmās ir pilns ar ātruma, rifu un melodiju maiņām, ka pat nejutīsiet to, ka pagājušas ir 10 minūtes vienai dziesmai. Viss ir ļoti organiski savienots un lielisks. Neatļaušos nepiekrist – man gan St Anger ļoti patīk, bet ne par to ir runa, tas ir fakts – tik daudz interesantu ģitāriespēļu, ritmikas maiņu un melodiju vienvietus nekad vēl vienā Machine Head albumā nav bijis un tas attiecas uz visām dziesmām. Robb Flynn un salīdzinoši jaunā dalībnieka, otra ģitārista Phil Demmel ģitārduets pavisam noteikti ir viens no lieliskākajiem šodienas Metal skatuvē. Jāuzteic arī teicamā bundzinieka Dave McClain bungu krusa, Adam Duce basģitāras siena. Vienvārdsakot – Spēks.
Albumu producējis Colin Richardson un šis darbs viņam tiešām ir padevies īpaši Brutāls - «The Blackening» noteikti ir vienlīdzbrutāls un smags kā «Burn My Eyes», tikai «The Blackening» ir daudz spēcīgāks grupas sastāvs, līdz ar to arī dziesmas ir kompleksākas, vairāk daudzveidīgu ritmu un koprojām nezūdošā Robb Flynn agresija. Viens no šīs vasara Must Have albumiem viennozīmīgi!
Balrogh
CD meklējiet veikalā «Randoms»
P.S. "Robb Flynn un salīdzinoši jaunā dalībnieka, otra ģitārista Phil Demmel ģitārduets pavisam noteikti ir viens no lieliskākajiem šodienas Metal skatuvē." - Rob Flynn un Phil Demmel ģitārduets bija absolūti graujošs jau Vio-Lence 1988. gada albumā "Eternal Nightmare" - vienā no visu laiku iespaidīagākajām thrash metal riforāmām, kuru diemžēl sabojā neveiksmīgais vokāls.
bet mani shitais kautka neparauj!
(peec preses slaveejumiem gaidiiju ko krietni vien interesantaaku)