Šis paprāvais muzicējošo cilvēku pulciņš sevī apvieno viduslaiku mūziku ar mums tik labi jau pazīstamo smago mūziku. Tātad dūdojošas tantes un patosīgu puišu koris sevī ietver arī aizsmakušu pasaciņu stāstnieku un rūcošu, dusmīgu onkoli, kura zemās balss dotības tiešām ir apbrīnojamas. Apakšā, hevīšu zirdziņritmiem mijoties ar lēnākiem un dūmīgākiem dongcikicikiem, skan garšīgs seno instrumentu, stīgu un visādas citas skaņas izdvesošu priekšmetu kopums (te nu ir gan vijoles, čelli, dīvaini pūšaminstrumenti, klavesīns, klavieres, tamburīni un kas tik vēl ne). Albums ir 50 minūtes garš, tā ka maz neliksies, un bauda garantēta, jo Haggard cilvēkiem piemīt laba kopējā dziesmu salikuma ritma izjūta. Te viņš lēns un rāms, kad atskan gārdziens un skriešanās caur seniem, emociju piesātinātiem drakonstāstiem. Un hops! Atkal viens mierīgs klasisks instrumentālais gabals, kā noklīdis no kāda pazīstama simfoniskā komponista daiļrades un atradis labāku vietu, kur pagozēties.

Izcelt gribu divas dziesmas. „Of a Might Divine”, kura sākumā skanošais pasakainais viduslaiku dancis tā vien uzprasās lai to patin atpakaļ un noklausās vēlreiz. Otrs izceļamais gabals, tituldziesma „Eppur Si Muove” gan man vairāk iegriežas ausīs negatīvā nozīmē, jo galvenajai sieviešu vokāla pārstāvei balss nemaz tik spīdoša nav. Kamēr klusiņām dūdina, ir ok, bet kad tas sievišķis sāk kaukt pilnā rīklē, sava daļa baudas tiek brutāli nosista. Un šajā dziesmā viņa ir pazaudējusi jebkādas kautrības pazīmes.

Kopumā: Haggard – „Eppur Si Muove” ir izdevies pa visiem 90%, piesātināts ar bagātu muzikālo konstrukciju un saviļņojuma bagāžu. Sievišķajam dzimumam patiks noteikti, tā kā viena dāvana kādai draudzenei jubilejā jau gatava.

Fauns.