Enslaved manā skatījumā ir viena no labākajām black/viking metal grupām. Peec diviem manuprāt neveiksmīgiem albumiem, Enslaved ir izlaidis šo, kuru nu jau es nosauktu par labu. Protams no vecā Enslaved nekā daudz tur nav palicis, ja nu vienīgi mūziķi, kuru talants ir nenovērtējams. Arī black tur palicis maz. Spēlē viņi death vai black/death vai pat heavy… pat īsti nav skaidrs. Mūzika ir futūristiska, un esmu lasījis citu cilvēku aprakstus, kuros rakstīts, ka tur esot daudz no 70 gadu mūzikas. Pilns ar atmosfēru ko rada gan sintezators gan akustiskā ģitāra, gan vokāls. Bet nu pamatā tomēr brīnišķīga Ivara Pērsena mūzika lieliskā ģitāru izpildījumā, tai skaitā paša Ivara. Viņš starp citu ir gandrīz visu vārdu autors. Daudz ģitāru solo, ļoti spēcīga bassģitāras spēle. Vienīgās kam ir maza nozīme ir bungas. Dziesmas ir tikai septiņas, bet katra no tām ir ļoti kompleksa kompozīcija. Vokāls, tā pat kā mūzika – ir izmantots viss vokālu spektrs ko metāla mūzika vien spēj piedāvāt, uzskaitīt nesākšu.

EVERGREY “Recreation Day”
InsideOutMusic/Soyuz  2003

Nu jau aizmirsu, kuro reizi pēc kārtas tas rimbulis griežas manā atskaņotājā… zviedri ir maniaki!

“Vienmēr pelēkiem” tas ir jau ceturtais CD … Lūk tā, bet kur es biju agrāk? Kur, es Jums prasu? Kāpēc man nav sanācis agrāk saskarties ar šo mūziku?

To, kas atrodas plānā apļa iekšās, divos vārdos var raksturot kā progressive ar “pavera draivu”… spēcīgs, izcils un melodisks līdz kaulu smadzenēm… Es zinu, ka šis salīdzinājums nebūs patiess, bet pirmais, kas man ienācis prāta bija tas, ka VIRGINE STEELE paņēma un pēkšņi sāka spēlēt sarežģītāk… Tālāk arī reizēm rādījās dažas asociācijas ar amerikāņiem… Un tad pēkšņi pie trešās dziesmas es sapratu, ka kopīga tomēr te gandrīz tā ka nav. EVERGRAY mēģina spēlēt tā, lai nelīdzinātos nevienam…

Ja Jūs uzskatāt, ka vecie Sepultura’s daiļdarbi ir labākais, kas metāla pasaulē ir atpazīstams kā Brazīlijas produkts, tad Torture Squad varbūt var likt Jums pārdomāt. Ja nu vienīgi atpazīstamība šai grupai ārpus Dienvidamerikas laikam ir diezgan pavāja; es pats arī neko daudz par šo grupu nezinu, tikai nejauši uzdūros viņu pagājušajā gadā izdotajam albumam, kas man lika saspicēt ausis un brīnīties, kā tas nāk, ka grupa, kas rada tik labu mūziku, maigi izsakoties, nav sevišķi slavena.

Šis te albums – “Pandemonium” – ir ieturēts tādā samērā brutāla thrash stilā, kas brīžiem robežojas ar death. Neapgalvošu, ka Torture Squad klausītāju pārsteigs ar kādu sevišķi savdabīgu ritmu un melodiju sintēzi, nē, nepavisam. Te drīzāk būtu vietā teiciens, ka no labiem paraugiem špikot nav grēks un ka nav jēgas no jauna izgudrot riteni – Torture Squad paņem esenci no klasiskiem thrash un old school death darbiem un sakārto ķieģelīšus citā rakstā. Un rezultāts ir, ai ku spēcīgs.

HYPOCRISY “The Arrival”

Nuclear Blast/Irond 2004

Ja Jūs esat cilvēks, kas saka, ka LIEKULĪBA viņam nepatīk, jo tā apkauno paraug pilsoni, tālāk nelasiet… Jūs neesat piemērots šai dzīvei… 

Taču mēs LIEKULĪBAS elki labi atceramies, ko pārdzīvojām, klausoties “The final chapter” zviedru izpildījumā, ka leģenda ir mirusi? Kā mēs priecājas sadzirdot “Hypocrisy” “Fractured Millennium”, kad subjekti atkal bija starp dzīvajiem? Pēdējais, kas vairākumam no mums ir dzirdēts, eksperimentālais un līdz ar to ne viennozīmīgs “Catch 22”. “Kas tas ir?”,- kāds ir teicis… “Kas tā ir par LIEKULĪBU, atdodiet man veco, labo LIEKULĪBU”. Kas bija tālāk………? To Jūs zināt… Laiks ir pagājis un…

Kaut kā tā nu ir sanācis, ka šī beļģu “gaļinieku” grupa – Aborted - ir mani ieintriģējusi, tā nu ar sadomāju dažus vārdus sacīt par viņu pagaidām pēdējo garadarbu (neskaitot šīgada ar bonusiem papildināto EP).

Nedaudz iz vēstures: grupas dibināšana ir datēta ar 1995. gadu, bet pirmais demo ieraksts "The Necrotorous Chronicles" izdots 1998. gadā; uz šo brīdi Aborted ir izdevuši 3 pilna garuma albumus. Kaut arī nevarētu teikt, ka šī ir īpaši veca grupa, tomēr ir jau paspējuši koncertēt kopā ar tādiem monstriem kā Deranged, Dying Fetus, Vader, Cryptopsy, Kataklysm u.c., kamēr popularitātes ziņā diemžēl pagaidām no tiem nedaudz atpaliek.

Albums "Goremageddon: The Saw and the Carnage Done" ir iznācis 2003. gadā zem leibla "Listenable Records" un ir ļoti iesakāms visiem brutal death/gore metal cienītājiem.

Nu taustāma manta man vēl jāgaida, tāpēc aprakstīšu tīri muzikālo pusi. Iesākumā, šis albūms, ko ir izlaidis “Woodcut Records”, bija jāgaida 3 gadi, jo līdz 2003 gadam Behexen bija līgums ar savu iepriekšējo leiblu.

Sākas viss līdzīgi kā "Rituale Satanum" ar diezgan dīvainu dziesmu, kuras galvenā iezīme ir “ātra”. Lai arī ātrums ir viena no Behexen iezīmēm, un jo īpaši šinī albūmā, tomēr tas nav galvenais raksturojošais lielums. Tas ir raw black metal ar pamatīgiem ģitāras rifiem, patstāvīgi manīgu tempu un labu izpildījumu. Savulaik tieši dēļ mākas labi izmantot tempa maiņu es Behexen salīdzināju ar Horna. Tagad varu teikt, ka Behexen izklausās pēc sevis, nedaudz ātrāks, nedaudz komplicētāks kā "Rituale Satanum", bet ne mazāk labs, progress acīmredzams nezaudējot iepriekšējās vērtības.

Kosmiskais ziemas zellis turpina savus metafiziskos ceļojumus caur mistiskajiem sfēru matriksainajiem kosmo zvaigzhņu ģenerātoru speisiem un veel n-tajām lietām, kas manu tumsonīgo acu priekšā ir vienu vienīgu svešvārdu virknējums. Neinteresanti ir tas, ka progresija šim muzikālajam projektam ir jau iepriekš paredzama un ļoti slīpēta. Tā nepārsteidz ne ar ko radikālu, un notiek pakāpeniski. Žēl ir par Vintersorg un Borknagar lēno saplūšanu, kas tāpat kā progresējošā mūzika attīstās pakāpeniski Vikingu padarīšanas ir aizlidojušas uz citu dimensiju un nav atstājušas ne smaku. "A Microscopical Macrocosm, na na na, la la la. Albums ir interesants, kamēr zīmēšanās ar dzidro vokālu nekļūst apnicīga tā vidusdaļā.

Maigie ex-vikingi pēc nelielas atpūtas dodas tālāk pa "Empiricism" iemīto taku un, vadoties pēc okeānu iekšējās hipotēzes, lidinās kautkur starp elektroīdiem un vēl kautkādiem brīnumiem. Jā... man šķiet es nojaušu, kas ir dziesmu tekstu autors Borknagar un Vintersorg. "Empiricism" bija tiešām izdevies veikums, un "Epic" ir tā otrā daļa. Kā paši saldie zēni jau teica, tiem, kam patika iepriekšējais albums, šis patiks tikpat ļoti, ja vēl ne vairāk. Un tā nu ir balta patiesība.

Skaņa ir tik tīra, ka ar sasvīdušām padusēm kauns klausīties. Ausij patīkams sintūzis, ar atsitienu kautkur šī instrumenta pirmsākumos. Jā jā, tā pati gaudojošā balstiņa, kas brīžiem paspēj uzkrist uz nerviem un skaistas melodijas, kurām bieži pietrūkst asuma. Pārņem sajūta, ka tipiņi cenšas padarīt katru rifu baudāmu, tikai diemžēl tas nav iespējams, jo, kā jau visi labi zinām, sirdi plosoša melodija daudz labprātāk panāk vēlamo rezultātu balstoties uz kontrastiem, kuri šeit ir reti sastopami. Apnīk apbrīnojami ātri.

Exodus ir vēl viena no vecajām thrash blicēm, kas mēģina pierādīt, ka ir vēl dzīvi un tikpat nikni kā pirms piecpadsmit gadiem. Sakarā ar to Nuclear Blast šogad ir izdevis kārtējo Exodus albumu, kam dots nosaukums “Tempo of the Damned”. Dzīvi ir, par to šaubas nerodas, bet kā ar mūziku? Raudzīsim nu, kā tur īsti ir.

Viss sākas ar griezīgu kā nazis ģitāras meldiņu/rifu, uz kura arī tiek jādelēts apkārt visu dziesmas laiku. Saucas šī dziesma “Scar Spangled Banner”,  un tā sola, ka večiem ir ko teikt – ne ko pielikt, ne atņemt, ļoti labs gabals. Līdzīgi tiek turpināts arī tālāk – “War Is My Shepherd” neatpaliek ne par mata tiesu, un rādās, ka Exodus ir gatavi vai gabalos saraut ikkatru pozeri, kas trāpīsies pa ķērienam.

Pēc 14 gadu klusēšanas Bay Area thrash pārstāvji Death Angel, kas metāla vēsturē neizdzēšamas pēdas ir atstājuši ar par stila klasiku uzskatīto albumu “The Ultra Violence”, beidzot atkal ir atpakaļ uz strīpas. Nuclear Blast paspārnē 2004. gadā ir iznācis jauns šamējo albums “The Art of Dying”. Uzreiz varu teikt, ka šis, kaut arī nav gluži tīrasiņu thrash albums, nav arī kārtējais mēģinājums veģetēt uz veciem lauriem. Šeit atrodamas gan lieliskas tipiskā thrash stilā ieturētas dziesmas, gan arī vietām piejaukts klāt drusciņ no grunge un hard rock, taču kopumā garadarbs uzskatāms par izdevušos.

Albums sākas ar īsu akustisku intro, pēc kura seko dziesma “Thrown to the Wolves”. Jau ar pirmajiem rifiem ir skaidrs, ka nekādi joki nebūs, un tā arī ir – šis gabals, kas ir viens no labākajiem albumā, vilties neliek, ar milzīgu enrģiju un ātriem rifiem dragājot teju vai 7 minūtes.