0
[#]

Grupa SoundArcade varētu būt palikusi atmiņā visiem tiem metal mūzikas klausītājiem, kas ļoti kuplā skaitā bija sanākuši uz Radio SWH ROCK 5. gadu jubilejas koncertu, kur šī grupa uzstājās kā vakara atklājēji un, jāsaka godīgi, atstāja labu iespaidu par sevi, tapēc ar interesi ņēmu vērtēt viņu albumu «12 Songs of the Jackalope».

Albumā ir Latvijas grupām nepierasti liels skaits dziesmu – veselas 15(!!!). Ievērības cienīgi ir arī dziesmu garumi – līdz pat 10 minūtēm, kas jau vien liek ņemt šo grupu ievērības lokā, jo es personīgi nezinu nevienu otru līdzīgu rock grupu Latvijā uz doto brīdi, ar tik garām dziesmām, izņemot doom metal fantastus Frailty.

Albumu raksturo dūmakaina, nedaudz skumja noskaņa, lēnas, izturētas melodijas, vokālista Mārtiņa Ābola velkošais balss tembrs. Nedaudz traucē kopējais skanējums ar basģitāru priekšplānā un vokālu pārak tālu aiz tā, ģitāras daudzās dziesmās gribētos dzirdēt vairāk priekšā, jo brīžiem ir grūti izšķirt solo melodijas, kas pazūd zem basģitāras, traucē arī  ģitāru saplūšana atsevišķās dziesmās, kad padara šīs vietas neuztveramas, kad tiek spēlētas solo partijas, bet šaja gadījumā tas vairāk ir akmens producenta Olivera Tarvida lauciņā.

 Dziesmas galvenokārt ir vidējā tempā. Ievadkompozīcija «And The Presence Of Those We Love Is A Double Life» ir instrumentāls gabals ar daudz un dažādiem instrumentiem, kas padara gabalu krāsainu un interesantu, pat nejūt balss neesamību, jo liekas, ka vēl kaut kam tur vienkārši vairs nav vietas  - bez ģitārām ierakstā ir pielietota vijole, mandolīna, cītara, akordions u.c. instrumenti, kas vien liecina par grupas dalībnieku izdomas bagātību, šādā veidā padarot disku interesantāku un daudzveidīgāku. Kā viesi albumā piedalījušies arī Ernests Lībietis un Raivis Rubenis no Mary Jane un Vic Anselmo, kā arī citi mūziķi.

Dziesmu nosaukumi «Can't Lose The Line», The Rain Is Full Of Ghosts», «Bloodsign», «Crane» jau vien liecina par albuma noskaņu, kaut arī grūti ir atrast konceptuālo virzienu SoundArcade izdotajā diskā. Interesanta «kompozīcija» ir «Colloquio Con Il Vento» ar kādas kundzes stāstu, par dziesmām kara laikā un vienas dziesmas izpildījums ar ģitārām fonā, kas ļoti labi derētu kādā dokumentālā filmā par kara tēmu.

Labakā SoundArcade īpašība noteikti ir oriģinalitāte citu Latvijas grupu vidū.  Tomēr noklausoties disku prātā nepaliek īpaši neviena dziesma, albumā trūkst piesaistošu, klausītāju aizķerošu melodiju, kā jau iepriekš minēju, trūkst koncepcijas, nav saprotama albuma tematika - nākamajā diskā būtu ieteicams stipri pievērst uzmanību tieši šīm lietām.

Balrogh

 

Komentāri
0
es tā arī nesapratu kādu mūziku viņi spēlē
0
Tev jāpaklausās, in general, to ir grūti izstāstīt...
0
pēc tām divām dziesmām viņu mājas lapā var spriest par noslieci uz kauko tā dēvēto ļoti progresīvo pusi. sevišķi tā otrā dziesma (Hospitalabol), nodomāju, ka Opeth pats uzlicies :)
0
ai... man šito bračka kādu laiku atpakaļ mala nedēļām no vietas... nepatīk...

bet es pat biju uz šitā albūma prezentāciju, tiesa gan tieši kad viņi spēlējā es biju priekštelpā :P

tur alu pa velti deva
0
nu... swh pasākumā diez ko labu iespaidu neatstāja man liekas. Tieši uz miegu tas murgs uzdzina.
0
Divas reizes pagaišgad šos noklausījos uzstājamies Fontaine pilī Liepājā. Tas ir un paliek lēns hardcore. Viņi ir palēninājuši tipiska hardcore tempu. Un, ja gaodīgi, man ikviena viņu dziesma atgādina Cult Of Luna, kas ir šī žanra guru. Vajag tādu īpaši mizantropisku un eremītisku garīgo, lai viņus varētu ierakstā klausīties + lēnām, adekvāti dziesmu tempam, malkot alu.
Oriģināls ir viņu piegājiens lirikai un vispār teksta bīdīšanai, arī vebsaitā.
0
Es pat negaidīju, ka būs tik patīkams muzons. Nākotnē varētu gaidīt ko patiešām ievērojamu.
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai reģistrējies!
Aktuāli
Forums
Online [0]
Pieslēgties
Meklētājs
Komentāri
Viskas