Amerikas Industriālā Metāla griezēji Fear Factory pēc neilga laika klusēšanas atkal klāt ar jaunu niknuma un ļaunuma pārpilnu albumu. Arī uz viņu koncertu man negadījās būt, tāpēc jāaprobežojas tikai ar albuma vērtēšanu.

Pasaules mēdijos īsti nav skaidrs par viņu stila definējumu vieni raksta, ka tas ir death metal, citi pastāv pie viedokļa, ka tas ir industrial metal. Vismaz es uzskatu, ka tas ir industrial metal ar death elementiem vokālo partiju ziņā (daļēji) un skaņa pati pa sevi uzsit prātā apnicīgo nu-metal, nu nav jau no vienas puses brīnums. ASV jau šis stils vēl ir daudzmaz dzīvs, kamēr Eiropa par to sāk aizmirst.

Varbūt ar nelielu nokavēšanos, šī recenzija, bet tomēr ir mūzika, par kuru ir vērts dzirdēt. Līdzīgi, kā Finntroll savu stilu uzskata par Trollish Black Metal, Ensiferum pieder pie Viking Metal kategorijas un trīs gadu pārtraukums īpaši daudz nav traumējis viņu muzikālo kvalitāti, katrā gadījumā komercijas ļaunums vēl nav piemeklējis šos somus.

Šie folkmetāla meistari pastāv jau no 1995. gada, bet līdz pirmā Demo ierakstam tika 1997. Pavisam nācās izdot 3 demo, līdz savā paspārnē viņus paņem Spinefarm records, kas agrāk rūpējās arī par Nightwish un daudziem citiem ``metāla zāģētājiem``.

Šogad, pēc pāris gadu pārtraukuma par sevi ar savu jauno albumu Hellfire Club mums atgādina Vācijas power metal grupa Edguy ar projekta Avantasia līderi Tobiasu Sameti priekšgalā. Pirmais albuma gabals Mysteria ir pat ļoti daudzsološs, aizraujot ar savu spēku un, protams, ne jau to sliktāko vokālu, bet turpinot albuma klausīšanos rodas secinājumi, ka pārējie gabali atpaliek. 

Vispār pirmoreiz dzirdot šo disku varēju just to pašu, kas notiek telefonu pieslēdzot pie lādētāja – enerģiju, kas spēcīgi strāvoja gandrīz no katras dziesmas, bet paklausoties otro, trešo un ceturto reizi jau radās vēlme šo pieskaitīt popmūzikai.

Albuma nosaukums varētu liecināt, ka no astoņdesmitajiem ir izlīduši kādi metālisti ar sirmām galvām un mēģina atgādināt par savu eksistenci, bet šī ir samērā jauna grupa. Dibināta 1999. gadā. Pāris gadus atpakaļ jau bija sācis valdīt uzskats, ka heavy metal stils ir miris, protams, nav jau vairs tas, kas astoņdesmitajos un deviņdesmito sākumā, bet Zviedrijā un nedaudz Vācijā tas atdzīvojas. Pie tā vainojami ne tikai Hammerfall vai Iron maiden atdzimšana ar veco labo vokālu, bet arī šie zviedri – Dream Evil.

Šamējie jau paspējuši izdot trīs albumus, kuros var vērot spēcīgu turēšanos pie vecajām heavy metal tradīcijām, tajā pašā laikā neradot neko parodijveidīgu, kas nereti sanāk Edguy un vēl dažiem. Ļaudis, kas par mūziku interesējas tikai pēdējos gados, droši vien nezin laikus kad no Hard rock radās heavy metal un tālāk ejot arī citi metāla stili. Dream Evil mums lieliski atgādina vecos, labos laikus kad viss bija savādāk utt.

Līdz ar pirmajām zeltainajām lapām un vēsiem vakariem atkal par sevi atcerēties liek arī bārdainais zviedru milzis Johans kopā ar visu pārējo Amon Amarth kolektīvu, izdodot kārtējo, nu jau piekto, šīs grupas pilno studijas albumu, kam šoreiz dots nosaukums “Fate of Norns”. Arī šajā albumā turpinās saldsērīgais melodic death metal maršs, kas, kā jau ierasts, aizved mūs sirmā senatnē, kur bārdaini vikingi, āvas un zobenus stingri satvēruši, ar Odina vārdu uz lūpām metas izmisīgos cīniņos.

Sēdi, skaties TV ekrānā, kā visnotaļ pašpārliecināts bābietis sprēgā par sieviešu tiesībām par to, ka vīrieši ir cūkas, par to, ka viņai palīdzība nav vajadzīga, par to, ka sievietēm nav jānodarbojas ar mājas sakopšanu un bērnu aprūpēsanu u.t.t. Tu neizturi, līdz lūpas caurdur bļāviens :"Tu stulbā kuce!!!" Tev kļūst nedaudz vieglāk, kad iedomājies, kā viņu ņem pa apli kādi 9 tēvaiņi. Bet vēl vieglāk tev kļūs, ja uzliksi uz ausīm XXX Maniak.

Nu jau kādu laiku atpakaļ jauns albums iznācis vieniem no pasaules heavy metal/hard rock vectēviem - grupai Scorpions.

Arī Latvijā pabijusī grupa dibināta 1964. gadā kādā Vācijas pilsētas Hanoveres skolā kā vienkāršs skolas ansamblis, un nākošgad svinēs savu četrdesmito dzimšanas dienu. Pa šo laiku grupa laidusi klajā jau divdesmit albumu, kā arī desmitiem singlu un labāko dziesmu izlašu, ar kurām, pēdējos gados tā īpaši skopojusies nav - kopā deviņdesmit(!!!) relīzes. Vairāk ir tikai grupām Deep Purple, Judas Priest, Iron Maiden un Motörhead. Ej nu pamēģini to visu atrast un noklausīties!

Zviedru Pest, ir salīdzinoši jauna grupa, bet kas spēlē veco labo black metal, un dara to labākajās tradīcijās. Desecration ir izlaidis No Colours, kas jau pats par sevi ir labs raksturojums šim albumam.

Mūzika diezgan tipisks 90 gadu sākuma norvēģu black metal, kas zviedriem ar viņu Dark Funeral un Marduk ir diezgan netipiski. Nu labi, ir arī citi zviedri, bet ne par viņiem ir runa. Albums neizceļas ar ātrumu, albumā ir 3 ātrākas, un 3 pavisam lēnas dziesmas, kas manās acīs šī albūma vērtību tikai paceļ. Mūzikas pamatā ir “jēli” ģitāras rifi, kas ir tipiski tādām grupām kā Darkthrone un Mayhem. Vislielākā mimikrija ir saklausāma dziesmā “Commanding Armageddon”, kuru es viegli varētu sajaukt ar Darkthrone, vai arī var saklausīt “Deathcrush” rifus. Par bungām, tiem, kas uzskata, ka black metal ir jābūt spēcīgām un izteiksmīgām bungām Dimmu Borgir stilā, šis te varētu arī īpaši nepatikt. Bungas izdara savu darbu aizpildot tukšumus skanējumā, taču noteikti nav galvenais ritma vilcējs. Vislabāk tās šķiet skan dziesmā “I Am The Plauge”, kas varētu būt otra labākā albūma dziesma manā skatījumā. Nu un albuma pērle ir “Descending”, kas kā minēts kādā citā aprakstā ir tas, dēļ kā vien šis albums ir uzmanības vērts. Ļoti lēna dziesma, kas rada tumšu noskaņu, un kura noslēdzas ar izcilu ģitāras solo.

Vecie līķēdāji pēdējā laikā kļuvuši īpaši aktīvi, tā kā ļautiņi, piesargieties. Phil Anselmo (Pantera) savu nekrofāgu reanimēšanas misiju izpildījis godam un pametis šos vienus vēmekļos, asinīs un spermā. Un ko šie? Ha! Šie ņem un nošokē cilvēkus ar savu 2003. gada disku „Divine Art Of Torture” un dodas tālāk pa tumšo, smirdīgo šausmu taku, ar asinīm nošķiestu lākturi rādot visas savas riebeklības mākslinieciskā gaismā. Jā, Necrophagia tiešām ir vieni no nedaudzajiem, kas to prot parādīt kā mākslas virzienu.

Zviedru viduslaiku tušiņš pārvietojas laikā uz 2004. gadu ar jauniem skaņdarbiem tieši tādā pašā garā, kā iepriekšējie. Tiem, kas dzirdējuši iepriekšējos divus albumus, nekādi pārsteigumi nav gaidāmi, vienīgi tas, ka Haggard sevi vēl nav izsmēlis ("Awakening The Centuries" jau radīja aizdomas, ka vēl vienu baudāmu albumu šie nepavilks), un pie viņu mūzikas vēl joprojām ar mīļoto sievieti var doties ar svecēm nokrautā vannā (pa pliko protams).