Bija reiz tāda zviedru grupa kā At the Gates, ar Tomasu Lindbergu un bračkām Björleriem priekšgalā, kas deviņdesmito gadu vidū, pēc ievērojama ieguldījuma Gēteborgas melodiskā death metal attīstībā, ņēma un izjuka. Lindbergs tur padziedāja vēl pa dažām citām grupām, Björleri vēl spēlē The Haunted rindās... Ā, jā, a kāds tad tam skars ar Casketgarden, jūs vaicāsiet?

Sakars tāds, ka dažs labs paranoiķis ar tieksmi saskatīt visur sazvērestības teorijas varētu nākt klajā ar sensacionāliem paziņojumiem. Par to, ka patiesībā šie subjekti ir pārvākušies uz siltākām zemēm, proti, Ungāriju, pieņēmuši mūsu ausīm svešādi skanošus ungāru segvārdus, un muzikālo darbību turpina gluži tāpat kā 94-95. gadā, tikai zem nosaukuma Casketgarden. Kāda tam jēga? Skaidrs, ka nekāda, kā jau lielākai daļai no sazvērestību teorijām :D

Nevarēju vien sagaidīt, kad nodošu ar saviem nerātnajiem pirksteļiem pa pogām un palaidīšu jauno XXX Maniak CD. Jā, tieši tā! Džeisons un Metts nav gulējuši, bet nopietni ņēmušies pie jaunā materiāla. Šis splits ar Lymphatic Phlegm ir tikai pirmais no triecien-sērijas, kas sagatavota mūsu rijīgajām auštelēm. Sarosās nu, visi slimie kretīni un mazās sašmucētās mauķeles. Čuomiem rindā stāv vēl veselas 5!!! relīzes, konkrētāk, spliti. Būšot vēl sasplitējušies ar Embalming Theatre, BUTCHER ABC, Methadone Abortion Clinic, Intestinal Disgorge un Coffins. Sākuši pat koncertēt. Gatavojoties filmēt dvd šovu un pat pabraukāt ārpus štatiem, iespējams arī uz Eiropas pusi. Tā, ka saturās.

Nu, vells; šitais ir ūnikums!...

Ar pirmajām skaņām tev virsū gāžas kas absolūti nedefinējams… Šī mūzika, kā pulksteņa pendelis, ne mirkli nestāv uz vietas; un turklāt burtiski ik sekundi maina veidolu gluži kā kaleidoskops…

Kopējā rāmī visa šī šiza nu nekādi nesatilpst, dažādi muzikāli atzari ik sekundi mūk laukā no jebkura rāmja kā no kastroļa pāri ejošs verdošs piens. It kā jau tiek dragāts tehnisks, brutāls death metal; ar pamatīgu death-grind atbilstošu vokālu burbuļošanu un iestarpinātiem skrīmingiem; tomēr, - kā jau teicu, itin nekas ne mirkli nestāv uz vietas.

Oh my fuckin’ god; that’s rock’n’roll!... Šitik lustīgu tehnisko death metal katru dienu vis negadās dzirdēt...

Slovāki jau vispār mēdz būt muzikāli neveseli, taču reti kuram no viņiem izdodas tik lielā mērā pagraut death metal muzikālos rāmjus, kā šai četrotnei.

Tā vietā, lai konsekventi ieturētu death metal stilistiku, šie puiši dara ar saviem instrumentiem, un kopējo muzikālo audeklu, kas vien tiem ienāk prātā. Bez šaubām, šādi apliecinot savu muzikālo apdāvinātību,  – jo pēc izsmiekla ar to visu tomēr ne brīdi neizklausās, kā tas mēdz būt ar daudziem no tiem, kas par visu vari cenšas strādāt žanra rāmjos.

Pandemia. Čehija. Līdz šim bij gadījies dzirdēt tikai dažus fragmentus no šīs grupas daiļrades; tādas smagnējas, draudošas odas iznīcībai. Ko gan vēl no šīs valsts metālistiem var sagaidīt? Un tomēr – bij kaut kas, kas lika šīs grupas nosaukumu paturēt prātā ilgus gadus kopš pirmās iepazīšanās reizes. Pēc šī diska noklausīšanās sapratu, ka nebūšu ašajos vīros vīlies.

Kas krīt acīs jau ar pirmo kompozīciju - lieliska ritmiska…daudzveidība. Tā vietā, lai visu laiku censtos uzturēt maksimālu smaguma un ātruma sakāpinājumu, kā to dara līdzīgas stilistikas piekopēji, kā, piem., brazīļi Rebaelliun, šie čehi itin bieži novirzās dažādās avangardiskās atkāpēs. Pamatā visam tomēr paliek tie paši ierastie plūstošie, virspusēji monotonie, taču ar dažādiem hipnotizējošiem savijumiem un samezglojumiem savā varā paturošie rifi; tā pati Morbid Angel izstrādātā,  jau simtiem reižu variētā stilistika.

Ir daudz labas smagās mūzikas. Ir daudz labu smagās mūzikas albumu. Ir izcili albumi un vienkārši lieliski utt. Bet reti kura grupa iekaro manas simpātijas tiktāl, lai izdzirdot jau pāris šamējo skaņu kombinācijas, es paliktu stulbs no sajūsmas un sāktu spiegt kā maza meitene aiz priekiem. Ar lielu svinību es beidzot pēc ilgākas iepazīšanās ar Avulsed bagātīgajām porcijām, varu šos zēnus novietot, ja ne gluži blakus, tad noteikti aptuveni turpat, kur Gorefest. (vēl laiciņam jāpaiet lai iesēžas kārtīgāk) Tieši tā... te ir darīšana ar zeļļiem, kas liek baudā gārkt un krakšķēt. Lielākā daļa gaļēdāju jau zin šos varenos vīrus. Es pieņemu, ka 95% zin... Bet tie, kas nezin lai uzvelk rozā svārciņus un noper sevi kā garīgi atpalikušas padauzas.

Šitos kēksus iemanīju ar 2003. gada albumu “Deeds Of Derangement” Necik spožu iespaidu neatstāja. Brutāls death ar grindisku vokālu. Ja nebūtu smukā vokāla, tad būtu izmetis un nelicies vairs ne zinis. Bet kautkā sagadījās intereses pēc novilkt pagaidām pēdējo albumu. Jau pēc pirmajiem “džigi džigi” ir daudz tīkamāks, pateicoties pieklājīgajai skaņai, kas ir ļoti torelanta pret klausītāju un nesagādā galvas sāpes pēc divām dziesmām. Skanējums ir kļuvis precīzāks, konkrētāks. Albums ir visai intensīvs un nederēs kā fons darbam, bet es domāju, ka nu jau visi zin, kas tādos gadījumos ir jādara… Pāris ali un kāds kveiks. Ideāli! Melodijas nav ne diezko oriģinālas, ne īpatnējas, bet pietiekami patīkamas lai dungotu līdzi no pimās dziesmas līdz pēdējai. Salīdzinājumam es ņemtu Aborted “Engineering The Dead”, tikai ar gaišāku, ilgāk-pie-dzīvības noturošu atmosfēru, daudz daudz daudz garšīgāku vokālu + ļoti labu skaņas kvalitāti. Es vienkārši dievinu vepr-veidīgos vokālus, un mans cinčuks ir gaisā tikko kā ir darīšana ar albumu, kur cūcinieks iet vienā laidā. Un šeit mēs dzirdam vienu debešķīgu kviepli, kas uzmaukts uz ātra, kapājoša brutal death. Nekas šausmīgi aizskarošs un pārsteidzošs, bet vienkārši sasodīti tīkami. Nav man tur vairs ko piebilst… Aizmirstiet “Deeds Of Derangement” mīnusus un atveriet sirsniņu veiksmīgam turpinājumam.

Bay Area thrash veterāni Exodus pēc savas augšāmcelšanās ir sasparojušies nepajokam: pērn, izdevuši atkalapvienošanās/atgriešanās albumu “Tempo of the Damned”, šie devās tūrēs, un pagājis knapi pusotrs gads, kad ir tapis jau atkal jauns albums. Starplaikā vēl diezgan ievērojami ir pamainījies sastāvs; pirmais no grupas tika izmests vokālists Steve “Zetro” Souza, kura vietu nu aizpilda Rob Dukes, kas agrāk nevienā sevišķi slavenā grupā nav bļāvis; pēc tam Exodus šķīrās no ilggadējā bundzinieka Tom Hunting, kas bija viens no grupas dibinātājiem, vietā liekot Paul Bostaph, kas iepriekš ir paspējis bundžas parībināt Forbidden, Testament un Slayer rindās, un visbeidzot, ģitārists Rick Hunolt arī pametis grupu, tālab kā otrs stīgu dricelātājs tika pieņemts Lee Altus, zināms no Heathen.

Sākšu no otra gala. Ielieku disku, sākās pirmā dziesma, pēc kā iestājās apjukums. Kas tas tāds? Nu skaidrs, black, bet kur šis "one man" grupas demo ir ierakstīts. Izrādās nav tik traki - albums ir izdots "Folter records" paspārnē. Sākumā spēju saklausīt vienu ģitāru un ļoti neizteiksmīgas bungas. Vēlāk izrādījās, ka ģitāras ir vismaz divas, tikai skanējums šīm ir dikti līdzīgs. Albumā ir arī izteiksmīgākas dziesmas, bet nu arī tādas "true" kulta grupas līmenī.

 Salacious Gods ir gana pazīstama grupa Latvijā. Viņi ir gan bijuši pie mums, uzstājoties kopā ar Behexen un Horna, kā arī uzstājušies Vākenā (W.O.A.) Diezgan neviennozīmīgi vērtēta grupa, par kuru ir izveidojies priekšstats, kā par grupu, kas neprot spēlēt dzīvajā. Lai vai kā, viņiem ir iznācis kārtējais albums Folter Records paspārnē.

Uzreiz atzīmēšu, ka ar šo grupu saskaros pirmo reizi, atskaitot koncertu Rīgā. Ar iepriekšējiem albumiem nesalīdzināšu, jo vai tā arī nesaņēmos nevienu no tiem noklausīties, vai arī viņu daiļrade nav atstājusi nekādas pēdas manos atmiņas kambaros.