Grupa SoundArcade varētu būt palikusi atmiņā visiem tiem metal mūzikas klausītājiem, kas ļoti kuplā skaitā bija sanākuši uz Radio SWH ROCK 5. gadu jubilejas koncertu, kur šī grupa uzstājās kā vakara atklājēji un, jāsaka godīgi, atstāja labu iespaidu par sevi, tapēc ar interesi ņēmu vērtēt viņu albumu «12 Songs of the Jackalope».
Albumā ir Latvijas grupām nepierasti liels skaits dziesmu – veselas 15(!!!). Ievērības cienīgi ir arī dziesmu garumi – līdz pat 10 minūtēm, kas jau vien liek ņemt šo grupu ievērības lokā, jo es personīgi nezinu nevienu otru līdzīgu rock grupu Latvijā uz doto brīdi, ar tik garām dziesmām, izņemot doom metal fantastus Frailty.
Vācu heavy/power metal supergrupa Primal Fear 2005. gadā izdevusi šo savu septīto studijas albumu «Seven Seals». Heavy metal fani ar Primal Fear, domājams, vairs sen nav jāiepazīstina, pārējiem varu vien pateikt, ka šajā supergrupā darbojas viens no visvairāk respektētajiem un pazīstamajiem heavy/power metal dziedātājiem Ralph Sheepers, viens no visaktīvakajiem metal censoņiem, dziesmu autors Mat Sinner, kuram šajā mēnesī iznāks jaunākais soloalbums «Mask Of Sanity», kā arī bundzinieks leģenda - Randy Black, kas spēlējis tādās grupās kā «Click»(Rush koveru grupa), Rebellion un thrash metal gigantos Annihilator.
Grupa Echosilence ir no kaimiņzemes Igaunijas un manās rokās ir nonācis viņu 4.dziesmu demo izdevums «Distorted Horizon», kas izdots 2005 gadā. Stilistiski grupu varētu pieskaitīt progressive metal grupu saimei, mūzika ir pietiekami «inteliģenta» - sarežģītas ģitāru ritma partijas partijas, orķestrāli solo, daudzveidīgi bungu ritmi, skanīgs un izteiksmīgs sievietes vokāls, kopumā veidojot interesantu, daudzveidīgu, kvalitatīvu mūziku. Pirmajā iespaidā ļoti atgādina mūsu pašu «tehniķus» Neglected Fields ar viņu demo kaseti «Sansara» - Echosilence skaņa ir gluži identiska Neglected Fields skanējumam minētajā kasetē, jo producents abiem ierakstiem ir Elmu Värk. Katrā ziņā Echosilence ir labas izredzes kļūt par vienu no vadošajām Baltijas Progressive metal grupām, jo nemaz tik daudz šādas mūzikas šajā reģionā, šķiet, nav.
Par šo albumu metal aprindās runāja skaļi un plaši, internetā bija lasāmi daudzi studijas darba apraksti, kas noteikti pastiprināja fanu lielo interesi, padarīja gaidīšanu īpašu, jo Celtic Frost nozīme metal mūzikas vēsturē un ietekme uz daudzām grupām nav apstrīdama, tāpēc daudzi, domāju, ar nepacietību gaidīja, kāds tad būs šīs šveiciešu supergrupas atgriešanās albums pēc apmēram 14 gadu klusēšanas. Šī gaidīšana beidzās pagājušā gada nogalē, kad klajā nāca Celtic Frost atdzimšanas disks «Monotheist». Noteikti jāmin, ka producenta krēslā sēdās viens no zviedru metal skatuves ietekmīgākajiem mūziķiem un producentiem - Peter Tägtgren, bet viņam bija daudz palīgu, kas vien leicina, ka pie šī albuma tika strādāts īpaši nopietni. Par rezultātu nav pat daudz (tajā pašā laikā ir daudz) ko teikt – vareni, iespaidīgi, pārsteidzoši!
2006. gads un «stāsts turpinās», kaut arī pietiekami atšķirīgs, tomēr... unikāls, kā principā jebkurš Blind Guradian meistardarbs. Šis albums tika rūpīgi gatavots, arī fanu īpaši gaidīts, īpaši jau pēc pietiekami lielām izmaiņām – Blind Guardian pēc vairāk kā 20 gadu kopdarbības pameta bundzinieks Thomen Stauch, kurš nedaudz vēlāk parādījās ar grupu Savage Circus un albumu «Dreamland Manor», kuras mūzika ļoti atgādināja Blind Guardian agrāko gadu veikumu. Šie minētie apstākļi noteikti izraisīja plašu diskusiju fanu lokā, kas būs ar Blind Guardian, it īpaši pēc spēcīgi progressive metal manierē izdotā 2002 gada albuma «A Night At The Opera». «A Twist In The Myth» nu ir atbilde uz visiem jautājumiem šajā sakarā. Pirkārt grupā ir jauns bundzinieks Frederik Ehmke, kas albumā iespēlējis arī stabules un dūdas, otrkārt mūzika ir ideāla klasiskās Blind Guardian manieres un jaunu novirzienu apvienojums – ir gan episkas, speed metal stilam pieskaitāmas dziesmas, gan arī jaunas progressive vēsmas, kas lieliski piestāv Blind Guardian šodien.
Šī grupa man bija viens no interesantākajiem atklājumiem pēdējo mēnešu laikā melodiskā metāla žanrā, jo dēļ pārbāztības un, lielākoties, garlaicības pilnajā metalcore mūzikā šķita viss tik šausmīgi vienāds un apnicīgs. Bet, izdzirdot Neaera, biju pārsteigts. Ne gluži tāpēc, ka grupa būtu izdarījusi ko īpaši ļoti atšķirīgu, bet gan dēļ asociācijām, kādas radīja šī grupa.
Grupa izveidojusies Vācijas pilsētā Minsterē 2003 gadā ar sākotnējo nosaukumu The Ninth Gate. Pēc ierakstu līguma noslēgšanas ar Metal Blade records grupa nomaina nosaukumu uz Neaera un '05 gadā iznāk viņu debijas albums «The Rising Tide Of Oblivion». Grupā spēlē pieci hardcore mūzikas fani un mūzika, kā jau minēju, ir stipri tendēta uz metalcore pusi, bet šajā gadījumā, pozitīvā nozīmē. Kāpēc? Kā jau iepriekš minēju – asociāciju dēļ...un tātad – ja Tomas Lindbergs (Ex- At The Gates, Lock Up) šito dzirdētu, noteikti izbrīnītos, pa kuru laiku viņs ir ko tādu iedziedājis, jo neko tādu neatceras. Nopietni – vokālists Benjamin Hilleke ar grūtībām ir atšķirams no Tomasa Lindberga – pilnīgi tas pats ektrēmais balss tonis, maniere un pat melodijas tiek veidotas ļoti līdzīgi.
Metālistiem īsti jaunā gada svētki sāksies 22.janvārī, kad Rīgu ar koncertu sveiks šie vienreizējie grind leģionāri Napalm Death. Īpaši šī pasākuma gaidās paņēmu jaunāko Napalm Death izdevumu «Smear Campaign», lai būtu lietas kursā, ko tad gaidīt Rīgā koncertā...
Gaidīt ir daudz ko, jo jaunais albums skan, vienkārši runājot – masīvi. Kārtīgi, efektīvi nopruducēts, interesants, konsekventi ieturēts labākajās šīs mūzikas tradīcijās. Vienvārdsakot – ārdīšanas uz nebēdu.
Albums pilnīgi atbilst tā nosaukumam - «ārdīšanas kampaņa». Bez jebkādiem kompromisiem Napalm Death kā tanks iet pāri klausītāju kaudzēm 18 dziesmu garumā, nesaudzējot nevienu... Dziesmas ir pārpildītas ar enerģiju, kas neatlaiž visa diska garumā, dziesmu garumi nepārsniedz trīsarpus' minūtes, kas izglābj no iespējamas garlaicības – pie Napalm Death tādu neatradīsiet – pat nepaspēsiet attapties, kad disks būs noskanējis un labprāt meklēsiet pogu «PLAY», lai dotos vēlreiz šajā trakajā virpulī...
Domāju, neviens death/grind mūzikas cienītājs ar šo blici nav īpaši jāiepazīstina, jo, kā noskaidrojās, pēc paša pieredzes ņemot, Lividity vārds nav svešs pat pilnīgi citas metal mūzikas faniem, kas ikdienā death/grind mūzikai pat virsū neskatās, bet zin šo grupu, galvenokārt pateicoties Lividity lirikai (atļaušos saukt to šādi, jo tas, attiecībā uz Lividity, skan ļoti jautri).
CD «Used, Abused And Left To Die» iznācis šajā, 2006, gadā. Imponē jau albuma vāciņš, kas uzreiz liecina – nu tūlīt būs jautri... Un tiešām, ir arī... klausoties šo CD pirmās 2 reizes, smējos... pilnīgi nopietni – nāca smiekli... un visā tajā labākajā nozīmē... gan par to, kā tas viss skan, bet lielākoties jau par to, kas tiek dziedāts («lirika»)... Dziesmu nosaukumi «Raped For Rent», «Stench Of Virginity», «The Urge to Splurge» nepārsteidz, bet smaidu sejā uzdzen pavisam noteikti... Interesanti, kur šiem džekiem rodas visas šīs idejas, ko tik nevar ar sievietēm izdarīt? Katrā ziņā - Lividity fantāzija darbojas šajā jomā.. Interesanti – ko par visu šo ideju domā viņu sievas/draudzenes(?).
Grupa Koldborn izveidojusies 1997. gadā Dānijā un kopš šī gada džeki ir pamatīgi darbojušies gan ar demo, gan ar albumu ierakstīšanu, un acīmredzot visa šī jezga ir nesusi panākumus, jo grupa ir nominēta kā «best live act» iekš Dānijas Music Awards, un nevar nepiekrist – gan dzīvajā, gan ierakstā Koldborn dragā pamatīgi, bet ar pietiekamu devu raksturīgā skandināvu melodiskuma.
Grupa Koldborn spēlē melodisku death/thrash metal, ir mierīgi liekama līdzās tādiem dāņu monstriem, kā Illdisposed, Mnemic, Panzerchrist, patiks tiem, kas klausās arī grupas Malevolent Creation, Dew-Scented u.c.
Atcerei. Par miroņiem pierasts nelabprāt runāt, bet, ja nu tomēr ko saka, tad tas lielākoties ir pozitīvos toņos mālēts. Un kaut ar stipri īpatnais domās un darbos Jon Nödtveidt – cilvēks par kura eksistenci uz zemes domājams būs dzirdējis katrs, kuram tīk ikdienā patērēt nereti nepamatoti pelto smagmūzikas subžanru melodisko desmetālu (un neba tāpēc, ka tam visam kāds sakars ar desu rīšanu, kaut ar par to vēlos bišk papļekāt) - ir miris un līdz ar viņa aiziešanu manī kautkas ir lūzis, es še tomēr esmu nolēmis tērēt jūsu laiku ar savu pļerkstoņu, jo neies tak par Dissection trešo un visticamāk ar pēdējo garadarbu Reinkaos (izdots šā gada 30. aprīlī iekš Black Horizon Music) pļerkstēt vasaras svelmoņā pie saviem pluss 30 grādiem gaisa temperatūras.