Svētki Thrash metal faniem. Ievērojami svētki. Bay-Arena leģendas Testament beizdot ir izdevuši ilgi gaidīto jauno albumu «The Formation Of Damnation». Kad pirmoreiz dzirdēju prezentācijas dziesmu no šī albuma, šķita, ka nekas īpašs šis albums nebūs. Kļūdījos, diezgan pamatīgi kļūdījos. Kopa ņemot albums ir ļoti konceptuāli saistīts, tādējādi iegūstot to savu spēku – konceptuālisms un pamatīgums – testament jaunā albuma divi stūrakmeņi. Lai arī Testament nav sasnieguši tādu statusu, kā viņu laikabiedri Metallica, Slayer, tomēr Testament ir grupa, ar ko pamatīgi rēķinās Metal mūzikas aprindās. Šis albums lieliski pierāda, kādēļ! Nav nekādu eksperimentu, pārsteigumu – No pirmās līdz pēdējai notij testament ietur savu ceļu un klausītājs var mierīgi atlaisties un izbaudīt albumu, nebaidoties, ka pēkšņi viņu pārsteigs kāds testament neraksturīgs izgājiens. Nekā tamlīdzīga - «The Formation Of Damnation» ir 100% tīrs Testament stila Thrash Metal.

Latviešu grupa Frailty nudien ir izradījuši, ja tā var teikt, varoņdarbu. Neskatoties uz esošo situāciju ierakstu tirgū grupa ir pārsteigusi ar ārkārtīgi kvalitatīvu albumu, turklāt izdevuši to Krievijā, kas nozīmē, ka arī tajā zemē Frailty ir atraduši sev klausītājus, par ko liecina Frailty 2 koncerti Krievijā visai neilgā laika posmā. Man tiešām ir milzīgs prieks, jo kas tamlīdzīgs ir nopietni vērā ņemams panākums.

«Lost Lifeless Lights» ir Frailty debijas albums albumā satilpinātas kopumā 9 kompozīcijas ar augstākās kvalitātes doom metal, netrūkst arī death metal noskaņu, kas vien padara Frailty mūziku krāsaināk. Albumā iekļautās dziesmas ir koncertos dzirdētas dziesmas, bet tas nebūt netraucē klausīties albumu, jo ierakstā ir iekļautas ļoti daudzas muzikālas nianses, kuras kopējā koncerta gaisotnē viegli paslīd garām klausītāju ausīm, tādēļ, svaiguma ziņā albums noteikti ir pirmklasīgs.

Domājams, neviens Metal mūzikas klausītājs ar grupu Meshuggah nav jaiepazīstina. Tiem, kuri neko nezin par šo grupu joprojām, skaidrojums varētu būt visai īss – disku rokā, pie maģa klāt un saturies. Meshuggah ir grupa, kuras fanupulkā ietilpst milzumdaudz populāru mūziķu, piemēram Robb Flynn no Machine Head, Phill Anselmo no Down un vesela virne citu. Nav nekādu jautājumu, kādēļ – Meshuggah ir neatkārtojama, oriģināla un apbrīnas vērta grupa. Tādas otras mūzikas nav un, domāju, šādā līmenī un izpildījumā arī nebūs. Meshuggah, tā ir dzīva leģenda Metal mūzikā. Jaunakais albums «Obzen» vien nostiprina šīs grupas kulta statusu. Pēc atzinību ieguvušā un 2006 gadā pārizdotā albuma «Nothing», kas uzcēla Meshuggah vēl augstāk Metal mūzikas slavas zenītā, šī grupa, pierādot savu eksperimentālistu dabu, ierakstīja ļoti dīvaino, bet neatkārtojamo albumu «Catch 33». Pēc programmēto bungu lietošanas un dīvainu eksperimentu gūzmas minētajā albumā ar «Obzen» Meshuggah atgriežas pie dzīvajām bungām, mehānisko rifu buldozeriem un galu galā ar «Obzen» Meshuggah ir izdevuši tanku, kuru palaižot brūk un iznīkst viss apkārt. Šī ir mehāniska iznīcības mūzika, vajag nervus lai šo izturētu, tāpēc ja velies pārbaudīt sav izturību – ņem «Obzen», liec klausīties un – turies!!! Spēks!

Kaspars

Tears of Mankind ir viena cilvēka projekts, vismaz kas attiecas uz šo albumu «Silent Veil Of My Doom» no Krievijas. Pierasti ir, ka labakās Doom grupas nāk no Anglijas (My Dying Bride, sākotnēji arī Paradise Lost un Anathema), bet ne mazāk interesantas doom metal pērles ir sastopamas arī Krievijā. Neapšaubāmi ietekmes no augšminēto grupu daiļrades ir jūtamas, klasika tomēr paliek klasika un stila pionieru ietekmes ir jebkurā stilā, bet būtiskākais Tears Of Mankind gadījumā ir, ka, lai arī viens cilvēks, tomēr ir spējis pacelt mūziku līdz doom nepieciešamās un neatdalāmās minorīgās pulsācijas augstumiem. Šajā ierakstā katrs doom metal piekritējs atradīs visu, kam ir jābūt, lai priecētu (lasi – saskumdinātu) šī stila fanus. Lēnas, stieptas melodijas, drūmi un dziedoši vokāli, atmosfērīgi sintezatori un melanholiskas ģitāru gaudas ir Tears Of Mankind stūrakmens. Mūzika nav viengabalaina, rifu bagātība uzbur dažādas nokrāsas, skanējums ļoti labs un skaidrs. Nedaudz gan prasītos dzīvāku programmēto bungu skanējumu, albumā esošais šķiet pārāk kokains un neizteiksmīgs.

Mournful Gust ir doom metal grupa, pastaāvoša no 1999. gada, «The Frankness Eve» ir otrais grupas albums CD formātā, pats pirmais ieraksts «She's My Grief» tika izdots tikai MC formātā 2000. gadā. Pirms tam daži šīs grupas dalībnieki piedalījās Krievijā labi zināmā sympho-black metal grupā Vae Solis, bet pēc atdalīšanās no šī kolektīva, nodibināja Mournful Gust un pievērsās daudz lēnākajam, melodiskākajam doom metal stilam. Šo mūziķu izvēle pievienoties doom metal, klausoties šo albumu, noteikti ir bijusi pareiza, jo Mourful Gust radītajās skaņās ir vērts ieklausīties – šī mūzika ir skaista visās šī vārda nozīmēs. Perfekti veidota depresīva noskaņa, daudveidīgu rifu kopums, kas perfekti savīts ar melodiskām ģitāru pasāžām, akustiskām iespēlēm, akcentētām solopartijām un gan nikni rūcošiem, gan melodiski dziedošiem vokāliem, atmosfēru paspilgtinošiem tautiņinstrumentiem – viss šis kompozicionālais brīnums ir Mournful Gust jaunais albums. Mūzikā var just arī folkmūzikas iezīmes, kas padara šo doom metal meistardarbu vēl interesantāku. Iesaku visiem, kam patīk melanholija un nebeidzamas melodiskas mūzikas svītas. Ir tā vērts pakavēties Mournful Gust noskaņās.

Kaspars

Kopš albuma «Reroute To Remain», kas iezīmēja jaunu ēru zviedru melodic metal grupas vēsturē, paceļot to krietni vien uz augšu popularitātes mērogā. Kopš tiem gadiem In Flames ir auguši un auguši, ar katru albumu ejot ar vien tālāk, nebaidoties no eksperimentiem, vairāk taisniem vokāliem, elektroniskiem sapmliem. Neapšaubāmi, par to būdami kritizēti, bet tajā pašā laikā iegūstot veselas rindas jaunu fanu. Katrs albums ir bijis solis uz priekšu aizvien saglabājot In Flames īpaši izkopto un atpazīstamo skanējumu un ne ar ko nesajaucamo vokālista Anders Friden vokālo toni. Pēc visiem šiem gadiem, In Flames ir kļuvusi par lielu grupu un arī katrs albums bijis aizvien lieliskāks, izkoptāks un «A Sense Of Purpose» aizvien ir pierādījums, kādēļ In Flames ir tik lieliska grupa. Albumā nav sliktu dziesmu, katru no tām var saukt par hitu, skanējums, grupai albumu ierakstot pašu izveidotā studijā, ir pilnīgs, spēcīgs, izkopts līdz pēdējai detaļai – ģitāras, bungas, vokāli un samplu daudzveidība nav sajaucama ar nevienu citu grupu.

Gloomy Sunday ir grupa, kuras nosaukums perfekti atbilst viņu spēlētajai mūzika un skanējumam. Agrāk ar šo grupu nav nācies saskarties, tāpēc bija jo īpaši interesanti dzirdēt, ka pastāv arī šādi veidi, kā pasniegt negatīvo, absolūti drūmo un neizkaidrojamo. Gloomy Sunday kāda noteikta stila ietvaros noteikti nav ieliekami, jo mūzika, kas iekļauta albumā «Beyond Good And Evil» plūst ārpus kādām noteitām robežām – ļoti viegli varētu pateikt, ko Gloomy Sunday nespelē, nevis otrādi.

Albumā aizsmakuši ir pilnīgi visi instrumenti – bungas, ģitāras, balsis. Viss ir miglains, duļķains, neass, nesaprotami griezīgs, taja pašā laikā dīvaini muzikāls, nepieradināts, brīvs. Ar pilnīgi nemanāmām izmaiņām Gloomy Sunday lēkā no pilnīgi drūmām notīm un ritmiem uz vieglākām lietām, taja laikā nezaudējot duļķaino vidi, kurā klausītājs tiek iesviests, lai kuļās nu ārā pats, kā māk. Nekā pozitīva un cerīga, garastāvokli uzlabojoša šeit neatradīsiet, tāpēc uz paģirām labāk turaties no šī diska pa gabalu.

Kaspars

Viens no izcilākajiem death metal vokālistiem Chris Barnes ar savu komandu Six Feet Under ir atgriezies ar jaunu albumu «Commandments», pavisam divus gadus pēc lieliskā albuma «13». Bieži vien, ja grupam izdodas izdot tik vienreizējus albumus kā Six Feet Under gadījumā - «13», bieži var rasties šaubas, vai grupa būs spējīga atkārtot iepriekšējā albuma panākumus un kvalitāti. Six Feet Under pierāda, ka tas nemaz nav vajadzīgs, nav jēgas izdot pakaļdarinājumu iepriekšējiem ierakstiem, bet gan turpināt jaunā kvalitātē. Šis ir tieši šāds gadījums. Atceros, cik ļoti man patika šo death metal grandu debijas albums «Haunted» vēl ar Obituary ģitāristu Alen West sastavā. Jaunais albums «Commandment» pārsteidz tieši ar to, ka ir gan stilistiski, gan noskaņas ziņā vistuvākais «Haunted», kas pavisam noteikti patiks tiem Six Feet Under faniem, kam nepatika grupas mūzikas virzība albumā «Bringer Of Blood». Atpakaļ ir krekšķīgas ģitāras, biezs un dūņains bass un pati daudzveidīgākā bundzinieka Greg Gall bungu spēle pēdējos grupas albumos.

Atceros 90-to gadu vidu, kad manās rokās nonāca ieraksts ar vīru uz vāciņa, kam tādi kā zibeņi acīs triecās iekšā. Noklausījos vairākas reizes, bet nekādīgi nevarēju saprast šo mūziku, jo neko vieglāku par brutal death metal neklausījos. Pagāja vairāki gadi un no plaukta tika izņemta noputējusi kasete ar nosaukumu «The More Things Change» virsū. Uzliekot to pēkšņi tā ka jumtu norāva nost un paspēju vien izdvest WOW – ģitāru tonnāžas, lieliskas, smadzenēs iedzenošas melodijas, lieliska instrumentu spēle un krātiņā ilgi turēta zvēra, kuršā tikko ticis ārā, nežēlīgi dusmīga un agresīva balss, kas mijās ar tīriem, melodiskiem dziedājumiem.

Tā es sev atklāju Machine Head un liels bija mans izbrīns, kad atkal nonācu pie Machine Head «Burn My Eyes» albuma, nesapratu, kā tik lielisks, moderns, melodisks un agresīvs Metal man varēja nepatikt. Kopš tā laika regulāri sekoju līdzi šīs grupas darbībām, izdotajiem albumiem. Lielisks bija arī «The Burning Red» ar savu spēcīgo Nu-Metal ievirzi, «Supercharger», kurš man nesaprotamu iemeslu dēļ tika daudz kritizēts kā neizdevies. Tad grupa uz laiku pazuda no lielās skatuves, pazuda no žurnālu vākiem. Papspēju jau saskumt, jo nu likās, ka vairs nekas nebūs no vienas no manām favorītēm iekš Metal grupām dzirdams.

Liekas ka pavisam nesen es atklāju Zviedru grind grupu Nasum, kas bija diezgan patīkams pārsteigums savas īapšās brutālās skaņas dēļ. 2004 gadā nāca ziņa par Nasum ģitārista un vokālista Miezsko Talarczyk traģisko nāvi Cunami katastrofā. Nasum beidza pastāvēt, bet grupas bundzinieks Anders Jakobson pēc gandrīz gadu lielas klusēšanas nolēma izveidot jaunu Grind/Death apvienību. Pēc reklāmas ievietošanas pavisam drīz tikai savākta jauna grupa no dažādu citu grupu dalībniekiem un jau 2006. gada jūnijā sākās darbs pie šī albuma «The Contaminated Void». Galarezultātā ir iznācis ļoti interesants, brutāls, ātrs Skandināvu stilā ieturēts Death/Grind, kurā jūtamas daudzas kādreiz Nasum raksturīgās noskaņas, bet, protams, kopumā šī ir pavisam jauna grupa ar savu skanējumu un izteiksmi.