Nesen Latvijas metālmūzikas skatuvē parādījusies jauna grupa, kas kā viena no ļoti nedaudzajām mēģina kopt pēdējos gados paplukušo pašmāju thrash metal lauciņu. Runa ir par grupu Collide, kas nu jau paspējuši atzīmēties vairākos koncertos, izpelnoties vērā ņemamu publikas atsaucību, un ierakstīt arī demo.
Ieraksta kvalitāte kā demo nemaz nav peļama, pat otrādi, viss ir saklausāms un tīri labi sabalansēts, neskatoties uz vispārējo garāžas pieskaņu, kas demo ierakstā piederas pie lietas. Demo ierakstā ir četras dziesmas – “Dead Alive”, “Dogma”, “Go Insane” un “I Don’t Care”, un tās visas ir ieturētas visai klasiskā thrash metal garā. Viena no būtiskākajām šī stila sastāvdaļām – pamatīgi rifi, kas veido skaņdarbu mugurkaulu, te nav atstāti novārtā, klausītājs tiek nopērts pēc labākiem paraugiem ar gana daudziem un dažādiem rifiem, kur ģitāras tonis, kā liekas, ir tuvināts drīzāk zviedru desas zemajam dūcienam, nekā tipiskiem thrash skolas pārstāvjiem. Dziesmām ap vidu parasti ir kāds lēnāks posms, lai nerastos pārāk vienmuļš iespaids, kas gan it kā tāpat tāds neliekas, ja nu vienīgi varbūt neskādētu skaņu bagātināt ar solo ģitāru. Kaut gan netrūkst jau arī labu grupu, kas mierīgi iztiek pat ar trim cilvēkiem, piemēram, Destruction (Collide sastāvā ir 4 – bungas, bass, ģitāra, vokāls).
Kas meklē tas atrod. Pēc veiksmīgas vandīšanās pa izļurkātām iekšām un gļotām varu atlaisties krēslā un izbaudīt kādu ļoti feinu, salīdzinoši svaigu mantu. Lord Gore ir dibinājušies 1998. gadā un nupat ir izdibinājušies no tuneļa gala lai saņemtu komplimentus malu malās. Šis ir tikai otrais albums, ja neskaita demo ierakstus, un no iepriekšējā atšķirdamies tikai ar pieaugušo kvalitāti skanējumā, zēni ir pelnījuši pāris klapējienus pa plecu par savas īstās nišas atrašanu un sava, kā arī citu ļaužu laika nešķiešanu ar kautko pēc pirmajām skaņām ārā metamu. Jāatzīst, visai popsīgs gore-grind ar thrash iebraucienu vecišķā deathmetal, bet tas nebūt nenozīmē, ka puikas nemāk spēlēt. Smukas iespēlītes, pārdomāti soliņi, un ne pārāk ilga sēdēšana uz „mid-tempo”, lai gan, manuprāt varēja pasēdēt arī ilgāk, jo piestāv. Paši saka, ka ietekmējušies no Autopsy un Impetigo daiļrades (Lord Gore arī izpilda Breakfast At The Manchester Morgue iekš Tribute To Impetigo „Wizards Of Gore“). Impetigo ir baisi jūtams tai pašā kačkā un niknā pancīgumā, tikai riffi ir nedaudz bagātīgāki. Par Autopsy nemāku spriest, jo neesmu viņus klausījies.
Reiz, klīstot pa tumšajiem metālmūzikas biezokņiem, es neviļus sadzirdēju tālas atbalsis, kas čukstēja: “The Chasm....The Chasm...” Drusku nobrīnījies, sāku doties tai virzienā, no kura šīs atbalsis šķita nākam, un, pēc nelielas palaušanās cauri ērkšķainiem krūmiem, galu galā uzgāju kādu grupu ar šādu nosaukumu. Un izrādījās, ka ceļš nebija velti mērots – saniegtais mērķis patiesi ir tā vērts.
The Chasm – grupa, kas savulaik, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, izveidojusies Meksikā un vēlāk pārcēlusies uz Čikāgu (ASV), un jau tīri pieklājīgu laiciņu priecē savu klausītāju ausis ar patīkamām metāliskām skaņām, pagājušajā gadā izdevusi kārtējo albumu ar nosaukumu “The Spell of Retribution” un apņēmīgi turpina savu pasaules iekarošanas gājienu. Šobrīd izskatās, ka aiz okeāna tas viņiem sāk tīri labi izdoties, pateicoties “Earache Records” atbalstam, kamēr mūsu pusē tā ir kā ir, varētu teikt, ka The Chasm te ir nepelnīti mazpazīstami; mazpazīstami laikam tāpēc, ka nelielajiem ierakstu leibliem, ar ko viņi agrāk sadarbojušies, nav bijis spēkam radīt ievērojamu publicitāti; nepelnīti tālab, ka no šiem tiešām ir, ko dzirdēt. Tomēr, ņemot vērā diezgan iespaidīgo potenciālu, kas, kā rādās, vēl ne tuvu nav izsmelts ar pašreizējiem sešiem albumiem, ir diezgan labas cerības iekarot metāla cienītāju atzinību arī šeit.
Pēdējos gados pēc tāda kā pagrimuma, kas bija novērojams deviņdesmito gadu beigās, atkal aktualizējusies death metal scēna, un dabiski, ka viena no galvenajām šī mūzikas nometnēm – Zviedrija – arī atdzīvojusies. Vecās grupas izdod jaunus albumus, mēģinot atgriezties skatuves centrā, un to skaitā arī Unleashed cenšas neatpalikt, izdodot jaunu albumu ar nosaukumu “Sworn Allegiance”.
Kā jau sagaidāms, nav šis albums gluži tāds kā pirmie Unleashed albumi, un laikam tas arī būtu diezgan bezjēdzīgi un nevajadzīgi, dzīve galu galā nestāv uz vietas, un atgremojumi reti kam ir vajadzīgi. Pirmie bija tipisks zviedru skolas death, turklāt ne no tiem zemākiem plauktiem; jaunais ir reizē līdzīgs un stipri citāds, taču neņemšos teikt, ka būtu sliktāks. Runājot par skanējumu - albumā saglabāts zviedriem raksturīgais zemais ģitāru tonis, bet citādi velk thrash un mazliet arī death’n’roll virzienā, izmantojot tiem raksturīgo uzsvērto ritmiskumu. Labi producēts šis albums arī ir, varbūt pat pārāk labi - drusku nepatika ļoti sterilais skanējums, bet faktiski šajā ziņā citu trūkumu nav. No otras puses, sterilā skaņa ļauj labi izšķirt visus instrumentus, nepārvēršot skaņu kaut kādā cūkrakumā. Dziesmām piemīt lieliska kačka, ko rada sulīgie rifi, pa starpām iejaukti nedaudz īpatnēji, “salti” ģitāru solo, kas vērš visu to padarīšanu interesantāku un baudāmu.
Nu redz kā, sagadījās, ka uzskrēju virsū lieliskam pagājušā darbam, kas noteikti ir pelnījis vietu starp labākajiem gada albumiem grind scēnā. Šoreiz ir darīšana ar vācu grindfucker'iem, kas specializējas parodiju jomā. Tas ir patiess stāsts par grind mīļotāju skatu uz dzīvi, viena diena no grindera dzīvesstāsta. Bezkompromisu uzņirdziens tam, kas notiek ap mums. Par to, ko redzam iekš TV, dzirdam radio, redzam uz ielas u.t.t. - viss kā parasti. Bet galvenais jau kā to pasniedz.
Reiz sensenos laikos, proti, 2002. gadā, slavenās symphonic metal grupas Therion pamatsastāvs Cristopher Johnsson, Kristian Niemann un Johan Niemann sajutās garlaikoti. Kārtējā koncerttūre bija galā, darbus pie jaunā albuma sākt bija paredzēts tikai 2003. gada sākumā, tomēr jaunas idejas dzima neatlaidīgi kā vienmēr. Tikai šoreiz tās bija lielākoties tādas, ko būtu pagrūti ietērpt orķestra kostīmā, acīmredzot tālab šie nolēma radīt vēl vienu grupu un topošo death/thrash materiālu izdot zem nosaukuma Demonoid. Pieaicinot vālīšu pavēlnieku Rickard Evensand, kurš tobrīd (un laikam arī pašreiz) ir Chimaira bundzinieks, sastāvs bija pilnībā nokomplektēts, un nopietni darbi pie šīs grupas pirmā albuma “Riders of the Apocalypse” varēja sākties.
Urskumug pārāk ilgi ir bijuši jauni un daudzsološi, vēl no „angāra” laikiem. Man personīgi nopietni uztvert viņus traucēja sastāva maiņas, kas bija sākumā, kā arī protams nebeidzamās tehniskās problēmas. Tehnisko problēmu ziņā šķiet Urskumug varētu pat mēģināt pretendēt uz kādu Ginesa rekordu.
Lai nu kā viņiem ir gājis, bet iznākot viņu albumam, Urskumug sevi nopietni piesaka. Vispirms protams pārsteidz ieraksta kvalitāte. Principā, lai patiešām baudītu viņu mūziku, skaņas kvalitātei ir liela nozīme. Pie sliktas skaņas noteikti nevar dzirdēt visas nianses, un visbiežāk klausītājam virsū uzveļas skaņas masa, no kuras grūti ko izlobīt. Albumā savukārt var pat saprast vārdus, lai gan līdz šim par to, ka Urskumug ir dziesmas arī latviski, varēja tikai nojaust.
Nav šaubu, ka Vācija uz pārējās pasaules fona izvceļas tieši ar Power/ Speed Metal mūziku un vieni no līderiem ir Metalium.
Albums sākas pat ļoti daudzsološi, pēc ievada uzreiz seko spēka pārpilns gabals “Warrior”, kurā Henning Basse savu balsi brīžiem izkliedz tik augstā tonī, ka liekas, ka kāds viņa iekšās ir iedūris nazi. Nenoliedzami, ka bijušais Brainstorm (Nejaukt ar Latvijas popmūziku) vokāls ir viens no spēcīgākajiem elementiem, jo būdams reizē augsts, tas spēj būt gana spēcīgs un agresīvs.
Līdzīgās, bet nedaudz vājākās nsokaņās varam dzirdēt vēl trīs dziesmas, līdz nonākam pie kā daudz vājāka. Episkā balāde “Illuminated”, kas aizņem deviņas minūtes, un kurai vēl ir atsevišķi nodalīts ievads un beigas jau ir kas absolūti pretējs. Muzikāli šeit neko nevarētu pārmest, arī simfoniskās iespēles ir tieši vietā, bet noskaņa tomēr ir pārāk garlaicīga, lai būtu vērts pievērst īpaši daudz uzmanības.
Atklāti sakot grūti šo albumu definēt kā metāla ierakstu, lai arī tas skaitās Folk metal, vismaz pusi no dziesmām var nosaukt tikai pa folk rock, bet arī ne tā pati smagākā mūzika var būt patiesa un kvalitatīva.
Skyclad dzimtene ir Lielbritānija un varbūt arī tāpēc tiem, kas visur ieraugot stilistisko definējumu folk metal, cer dzirdēt folk/ black skaņas, nāksies vilties. Britu mūzikas uztvere vienmēr ir bijusi atšķirīga no pārējās pasaules.
Arī britu folks atšķiras no citām tautām, un šim albumam perfekti piestāv kāda īru kroga noskaņa, ko visprecīzāk raksturo dziesma “Anotherdrinkingsong”. Tomēr tik traka alkohola pielūgšana kā Tankard mūzikā šeit nav vērojama.