Kaut gan es parasti rakstu recenzijas par Doom metal grupu albūmiem, šoreiz mans pienākums bija uzrakstīt par savas mīļākās Death metal grupas Nile jaunāko albūmu Annihilation of The Wicked. Kopumā var sacīt, ka šis albūms ir ļoti līdzīgs pēdējiem diviem Black Seeds of Venegance un In Their Darkened Shrines. Tikai, Annihilation of The Wicked ir vājāks par pieminētajiem albūmiem... Vai Nile ir sevi izsmēluši...?
Gronibard ir ākstu apvienība no Francijas, kas spēlē pornogrāfisku grindcore ar gejisku ievirzi. Pavisam maziņš 20 minūšu mini CD bez jebkādas muzikāli paliekošas vērtības atgādina Excrementory Grindfuckers sacelto jautrības vilni, parodiju vietā iztiekot ar vienu Exit 13 un vienu Disrupt koveri. Pats grindcore šeit skan klasiski, bez nekādiem dusmīgiem death un citiem piejaukumiem, līdz ar to arī ir smags punk/hc. Ātrs, kačīgs alus tempjamais Blood Duster un Excrementory Grindfuckers krustojums. Protams, ka ar tādām grupām ir pilnas malas, bet šis skan tik smuki un patiesi, ka grēks mest ārā. Visādi Asshole Parade, Fuck… I’m Dead salīdzinājumā ar Gronibard ir pilnīgi nīkuļi, kas neko nesaprot no jautrības. Ģitārspēle ir elementāra, nekādas virtuozitātes, ar pāris šķībām vietām, vokāls skan kā ar petroleju noliets gejs cāļa tērpā ar sērkociņu rokās. Uz albuma beigām šur tur pavīd tizls sintūzītis, un pēdējās četras dziesmas iziet uz pilnīgu akustisko šovu. Tā kā atkal nākas iet pēc alus un desiņām lai turpinātu veiksmīgi iesākto zoles partiju. Vienvārdsakot viens labs, jestrs draņķis.
Fauns
Pēc nosaukuma nepateiksi, ka varētu būt kautkas klausāms. Albuma nosaukums pat ir tik stulbs, ka pāriet vēlme vispār skatīties viņa virzienā. Bet, neskati disku pēc vāciņa, jo iekšā slēpjas viens no labākajiem death/grind kādu nācies dzirdēt. Intro ir pilnīgi stulbs, kā tam arī jābūt, kam seko Cryptopsy ’96/Dying Fetus ‘96 stila gūrdziens uz nesoša ritma, kas papildināts ar garšīgu riffu, un tā tas turpinās lielākoties visu albumu. Bungas ir ražotas uz kompja, un sūds ar viņām, jo te visa burvība ir ģitārās, un kopējā skanējumā kā tādā …ko? Pirkstu tirināšanas pa grifu atstāto skaņu noskaņa atsit Avulsed gabalu Sick Sick Sex.
Jau tā milzīgajā gūzmā ar grupām, kuru nosaukumi sākas ar “necro-“, virs ūdens nemaz ne tik sen uzpeldējis vēl viens līķu cienītājs, šoreiz viens no ēdājiem, proti, Necrophagist. Nāk tas iz Vācijas un pagaidām ir izdevis 2 albumus, no kuriem jaunāko – 2004. gada “Epitaph” – lūkošu še apskatīt. Pēc grupas nosaukuma spriežot, šie četri tipiņi varētu spēlēt kādu brutālu, asinīm un ekskrementiem nošķiestu death/grind par rotāšanos ar zarnām, ģenitāliju ēšanu un tamlīdzīgām mīļām riebeklībiņām. Nešaubos, ka to viņi varētu darīt, ja vien gribētu, tomēr Necrophagist muzikālais stils gan ir drusku cits – tas ir ātrs, kapājošs, samērā melodisks un sasodīti tehnisks death metal.
Savulaik Death Metal pasaulē notika pavērsiens – blakus ASV Death Metal skolai radās tā sauktais zviedru Death. Manuprāt, līdzīgi tagad var runāt arī par Doom Metal – tradicionalais angļu Death/Doom ir ieguvis sev brāli no ASV. Tikai amerikāņu brālis izceļas ar to, ka ir nesalīdzināmi smagāks un šausmīgāks iepretī angļu melanholiskajam un smalki brutālajam Death/Doom. Spilgtākais ASV Doom Metal skolas pārstāvis neapšaubāmi ir EVOKEN. Viņu jaunākais albūms ANTITHESIS of LIGHT ir pierādījums, ka Anglijas doomeri varētu arī tikt gāzti no troņa...
Es tiešam nevēlos strīdēties par gaumi smagajā mūzikā, bet, kad mēs nonākam pie jautājuma par to, kas tad ir patiešām smagi, tad, Doom Metal neatstāj nekādas cerības citiem stiliem. It īpaši, ja tas ir Death/Doom ar Funeral elemeniem, kādu spēlē amerikāņu grupa EVOKEN. Viņu 2001. gada albūms QUIETUS ir izcils paraugs bezkompromisa smagumam, tumšai atmosfērai un absolūtai izmisuma sajūtai, kas tiek papildināta ar majestātisku un bezgala tumšu noskaņu. Jāteic, ka, manuprāt, šī grupa aiz sevis atstāj pat tādus ASV Doom Metal monstrus kā Novembers Doom un Morgion. EVOKEN devīze ir „ascend into the maelstrom”... Kā pierāda QUIETUS, tad viņu mūzika tiešām atbilst teiktajam...
Shape of Despair ir somu funeral doom metal grupa, kas savu darbību sāka 1995. gadā. Kopumā šī grupa ir laidusi klajā trīs albūmus – Shades of... (2000); Angels of Distress (2001) un šajā recenzijā aplūkotais Illusion’s Play (2004). Paši Shape of Despair raksturo savu mūziku kā mūsdienīgu funeral doom, kas nevar tikt asociēts pilnīgā mērā ar tradicionālajiem uzskatiem par šo metal mūzikas subžanru. Cik pats esmu klausījies funeral doom (Pantheist, Thergothon), tad uz mani Shape of Despair atstāja lielisku iespaidu... šīs grupas mūzika ir necerēti dziļa, ārkārtīgi smaga un melodiska... un, neskatoties uz ārkārtīgi hipnotiskām melodijām, tā neapnīk...
Enslaved ir uzražojis vēl vienu ģeniālu albumu. Tas ir diezgan loģisks turpinājums “Below The Lights” ar atskaņām no pagātnes. Lai gan, kāda tur pagātne – Enslaved ir un būs Enslaved. Enslaved turpina savu progresīvā black metal virzību uz priekšu (patiesībā kādi tik apzīmējumi nav redzēti šī albuma sakarā). Salīdzinot ar iepriekšējo albumu, šis šķiet mazliet agresīvāks, ātrāks. Ir zuduši akustikas elementi. Viss pārējais lielos vilcienos nav mainījies, bet tomēr ir jūtams, ka šis albums ir solis uz priekšu. Virtuoza ģitārspēle, sintezatora radīta atmosfēra, plašs vokālu spektrs. Un runājot par vokāliem – nav jau brīnums. Abbath (Immortal), Nocturno Culto (Darkthrone) un vēl citi, man mazāk izsakoši vārdi. Arī mūzikas sakarā tiek minētas vairākas grupas Opeth, Agalloch, Satyricon un pat Pink Floyd. Šķiet es nebūšu pietiekami dauļrunīgs, lai spētu raksturot šī albuma mūziku. Ir ļoti dauz recenziju un praktiski visas ir pozitīvas. Tā pat daudzajās aptaujās Isa ir bijis labākais albums, nemaz neruānot par pavisam nesen iegūto Norvēģijas Grammy.
Par Morgion var teikt, ka šī amerikāņu grupa ir metusi ārkārtīgi nopietnu izaicinājumu Doom Metal dzimtenes Lielbritānijas grupām. Tikai, Morgion ir miruši. Ceļojums ir galā. Tas apstājās pie ģeniālā Cloaked by Ages, Crowned in Earth albūma. Tas ir stāsts, biedējošs un satraucošs stāsts par trīs dvēselēm, trim ceļotājiem, kuri savā īpašumā ieguva trīs viņpasaules zobenus... Bet, līdz ar tiem, viņi iemantoja arī katrs savu lāstu... Cloaked by Ages, Crowned in Earth ir stāsts par viņu ciešanām un likteni...
Kāds albūms ir muzikāli? Ļoti amerikānisks. Trūkst tās Doom Metal garšas, kāda ir piem., My Dying Bride vai vecajai Anathema. Bet tā vietā ir radies kas jauns... Doom mūzikas atmosfēra, tumšā gaisotne un bezcerība tiek parādīta no pavisam jauna skatu punkta. Daudz intravertāka nekā angļiem, daudz noslēpumaināka, majestātiskāka. Kaut gan esmu Anglijas patriots Doom Metal ziņā, tomēr pat man ir jāatzīst, ka Morgion ir pavēruši ceļu arī amerikāņu grupām uz šo tik komplicēto un smalko mūzikas virzienu.
Anglija kārtējo reizi ir pierādījusi, ka tās mūziķi ir nepārspējami Doom Metal laukā. My Dying Bride, Cathedral, Pantheist, Paradise Lost, Anathema.... un tagad arī THE PROPHECY.
Šī grupa ir salīdzinoši svaiga, jo tā radās 2001. gada rudenī, Ziemeļanglijā. Jau no paša sākuma viņi cītīgi lauza savu ceļu Epic un Melodic Doom/Death metal virzienā. Jāsaka, ka viņu panākumi ir lieli, jo ir spēlēts kopā ar daudzām ievērojamām grupām, zināmākās no kurām ir My Dying Bride un Children of Bodom.
2003. gadā iznāca The Prophecy pirmais albūms Ashes, ko izdeva kompānija BLACKDOOM records, kuras īpašnieki ir Andrew Craighan un Hamish Glencross no My Dying Bride. Es ilgi tiku gaidījis, līdz šī relīze, par kuru biju lasījis visnotaļ daudzsološas recenzijas, nonāca manā īpašumā. Un tā man nelika vilties. Man kā My Dying Bride fanam, izlikās kaitinošas atsauksmes par to, ka The Prophecy it kā esot smagāki un brutālāki par šamējiem.
