Par šīs grupas vēsturi nemācēšu neko daudz pateikt, iemetu aci viņu biogrāfijā tik uz brīdi, lai saprastu, ka galvenais vīrelis ir pietiekami sens, lai būtu paspējis padraudzēties ar Possessed un izspēlēties krustu šķērsu, gan detuhu, gan bleku un vēl sazin ko. Arī iepriekšējos albumus neesmu dzirdējis, bet pēc šī noklausīšanās, neatteikšos aptaustīt arī senākus darbus. Kāds iespējams iepukstēsies: “Ko ta šitais gailis par tādu mūziku sadomājis te skribelēt”, bet ja man nebūtu ko teikt, es klusētu. Es jums paskaidrošu ne visai glaimojošā veidā, kāpēc es nolēmu uzrakstīt recenziju par šo albumu.
Nu ko... Tas nu ir noticis, tas nu ir klāt. Nezinu ar ko lai sāk, jūtos biš dīvaini. Man ir tāda stulba īpašība, kad uznāk smejamais. Tas gan vairāk līdzinās skrejamajam, tikai forma ir nedaudz savādāka. Šis smejamais man ir sagādājis visai nepatīkamus momentus, kā piemēram, klasesbiedra bērēs, labu laiku atpakaļ. Iekšā ir tāds stulbs satraukums, tā it kā kņud iekšas, nemitīgs sasprindzinājums, un to visu pavada neapturama vēlme smieties. A tu pamēģini stāvēt pie zārka svinīga pozā, kad nevari noturēt smieklus. Nu lūk, aptuveni tāda sajūta man ir tagad apkopojot svaigos iespaidos par Gut „The Cumback”. Gut ir atgriezušies ar kautko tādu, ko es aptuveni nedēļas laikā esmu noklausījies miljons reižu un nemitīgi pievienoju vēl pa cipariņam. Mēģināšu kautkā sakarīgi apstāstīt, kas tas par zvēru. Ievadam varu tikai pačukstēt, ka viens no gada albumiem numur 1 jau ir atķeksēts.
Nezinu, kas tā par modi, bet ja es šos zēnus ieraudzītu pirms dzirdētu, tad diezvai mani interesētu tas, ko viņi spēlē. Divi dredaini modīga paskata puikas, kautkāds vecs hipijs un jauns, blonds ezītis saulesbrillēs, kas atgādina vietējā superzeļļa Marka Kaloveja, Haloveja, pie dirsas kā viņu sauca, megaprojekta vokālo zvaigzni. Kas notiek? Nupat ir pienācis laiks, kad grinderus no nu-metālistiem pēc izskata nevar atšķirt, ja nu vienīgi pēc nēsātās simbolikas, bet arī tā tiek izmantota visai skopi. Kas tad tur sanāk, kad puikas uzražo dredus un iemācās spēlēt štrumentus tikai tik augstā līmenī, lai tas apmierinātu vajadzību pēc kautkā kačīga un primitīva? Šaujot uzreiz, šķiet nekas labs tur nevarētu sanākt, bet kad velkam ārā piemēru pēc piemēra, nav tik traki kā sākumā varētu domāt.
Šis ir viens no tiem albumiem, kam es jutu nepieciešamību atļaut ievilkties kā kreftīgai tējai, lai visas garšas nianses spētu sasniegt jutekļus. Un izrādījās, ka tas bija to vērts; pēc neskaitāmiem noklausīšanās atkārtojumiem tas neapnika, bet gan sasniedza pilnasinīgu garšu, kas nostabilizējās un tā arī palika ļoti augstā līmenī.
Iepriekš nekas no epizodiski dzirdētiem Nevermore skaņdarbiem gan sevišķi nespēja mani ieinteresēt, arī pie iespējas izbaudīt viņu koncertuzstāšanos tik vien kā pa gabalu noklausījos vienu dziesmu un garlaikoti devos tālāk, tomēr jaunākais opuss “This Godless Endeavor” jau kopš pirmās atskaņošanas reizes stabili un nepielūdzami tiek klausīts atkal un atkal.
Jau no paša sākuma virsū uzveļas rībinoša mūzikas šalts un baudas receptoros sākas ķīmiska reakcija. Par labu mūziku parasti vai nu var daudz stāstīt, vai īsti nav ko teikt, kā vienīgi aprakstīt savas emocijas to klausoties - šis ir otrais gadījums. Vēl reiz pierādās, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Ne jau gluži tā, ka savācies delitantu bars un čīgā uz saviem štrumiem to ko opaps iemācījis, bet mūzika ir viegli uztverama un patiesībā ar šausmīgu kompozīciju neizceļas. Nekā šausmīgi oriģināla šeit nav, bet ilgāku laiku neesmu aizrāvies ar intensīvu mūzikas klausīšanos, tāpēc šis aizgāja uz urrā. Patiesībā albumā tik pat labi varēja būt arī viena dziesma, bez izteikti atdalītiem trekiem. Katra dziesma tā kā tā sastāv no ļoti dažādām partijām. Uz beigām gan situācija sāk mainīties, un sasniedzot devīto kompozīciju «Dead Soul»,, tiek sasniegts tas, ko seksā sauc par orgasmu. Tiešām ļoti pašpietiekama un patīkama dziesma. Atlikušās divas dziesmas laikam ir domātas sievietēm, jo vairums vīriešu pēc tam pagriežas uz sāniem un aizmieg.
Vēl viens trīcošo roku albums, par kura eksistenci uzzinot vien jau grūti saturēt. Godātie un cienītās, Nattefrost ir ieradies jūs žmiegt ar divkāršu sparu. Pavisam nesen iegrimu oldskūla black metal meklējumos un nonācu pie pavisam savāda secinājuma. Meklēju kārtīgu tīru black metal, kas būtu ieturēts vecos, netīros un kustināmos ritmos, līdzīgu kā veco Bathory, Carpathian Forest, utt. Tādu black metal, kas vēl nav paspējis vai nu nemaz vai vismaz nav paspējis romantizēties normas robežās. Aizmirstam mežus un burvīgos pirmsmiega sātaniskos rituālus, tortē sasprausto sveču gaismā. Domājat pilns ar tādiem? Ne sūda, teikšu jums es. Ne mazākā sūda. Tikai nožēlojami mēģinājumi, kuriem nepiemīt ne mazumiņa šarma un spēka. Vai nav smieklīgi, ka vecās skolas black metal ir nevis izsmelta mūzikas novirziena statusā, bet tikai knapi apgramstītas un vaļā palaistas pērles lomā? Man smiekli nāk par visiem lielajiem blackeriem, par to iedomājoties vien. Bet smiekli vairs nenāk, kad ielieku Nattefrost. Carpathian Forest frontālā puikas trieciens, kas manu nostāju un skepsi par visiem tiem melnajiem nīkuļiem tikai pastiprina ar katru atskaņošanas reizi. Kura gada albums? 2005. gada albums, tu stulbais Nargaroth. Tu teici „Fuck Off Nowadays Black Metal”? Es tev uzlikšu Nattefrost un tu varēsi iegrūst visu savu albumu vāciņus savā maigajā dupšelī, ja vien pietiks sava švakā pulvera ar kuru ieziesties.
Parasti es ar split ierakstiem neaizraujos, bet manās rokās nonākušais igauņu bāleliņu pat veselu 4 grupu split ir ievērības cienīgs. Unholy Estonian black metal – nez kāds varētu būt holy black metal? Izdevis šo ierakstu ir Hexenreich Records, jauns igauņu leibls, kas darbojas kopš 2004. gada. Šo leiblu ir izveidojis viens no Bestia dalībniekiem, un leibla paspārnē ir iznākušas Igaunijas underground izlases, kaut kas līdzīgs musū „Melnajai piektdienai”. Šinīs izlasēs ir iekļautas arī šinī platē savāktās grupas.
Šinī platē ir savākts Baltijai netipisks black. Kaut kā mūsu bāleliņi vairāk aizraujas ar melodiskumu, folk vai kādiem citiem piemaisījumiem. Un patiesībā pirmajām trim grupā dzinējspēks ir viens un tas pats cilvēks, takā par zināmu radniecību brīnīties nenākas.
(ТЕМНОЗОРЬ - Вольницей в просинь ночей)
Vienai no interesantākajām krievu grupām, Temnozor, ir iznācis jauns, jau ceturtais albums. Jau pirmais Temnozor albums guva lielu atzinību „underground” mūzikas cienītāju vidū, un jo īpaši bijušās Padomju Savienības teritorijā. Pēc tam Temnozor nolēma neturpināt iet pa tā jau gana nodrāzto pagan metal taciņu, un uzsāka muzikālus eksperimentus, ko turpina vēl joprojām, kuru rezultātā radās plašu atzinību guvušais albums „Horizons”. Šobrīd Temnozor ir viens no skaļākajiem „Pagan Front” ruporiem, vismaz Krievijas teritorijā noteikti, līdz ar to par šīs grupas ideoloģisko rūdījumu ar viss ir skaidrs.
Biju jau kaut kur par šiem somu censoņiem lasījis itin glaimojošas atsauksmes par viņu iepriekšējo, debijas albumu “Deadmeat Disciples”, un nu, padzirdējis vēl sajūsminātākus vārdus par jauno, nupat iznākušo “Deathrash Assault”, pacentos dabūt to savos nagos. Un, kā izrādījās, tiešām bija vērts. Par šīs somu grupas muzicēšanas stilu jau viss kļūst apmēram skaidrs, izlasot albuma nosaukumu – tas ir visai tipisks death/thrash, diezgan ieturēts vecās skolas garā; jūtamas vēsmas no Slayer, Kreator, Destruction un tamlīdzīgiem agresīviem veciem thrasheriem, kas saviņķelēts kopā ar death metal rifiem un brutalitāti.
Nu ja, tā viš i. Leģendārā holandiešu blice, kas death metal scēnā izcēlās ar drusku lielāku oriģinalitātes devu, kas galarezultātā noveda pie galīgi nedesiskiem skaņdarbiem un diezgan likumsakarīgas izjukšanas, ir nolēmuši pamēģināt vēlreiz – ir šie atkal kopā, koncertē, un pašās oktobra beigās Nuclear Blast ir izpurinājis dārdošo ģitāru skaņu cienītāju tirdziņā jaunu Gorefest albumu, kam nosaukums ir jau ierasti lakonisks – “La Muerte”. Domājams, ka pat spāņu valodā ne pārāk izglītoti cilvēki (kā es), it labi saprot šito nosaukumu – proti, Nāve.
