Ir trīs lietas, kas lieliem burtiem Lielajā Visuma Enciklopēdijā par cilvēku ir lasāmas – ĒST, DIRST un DRĀZTIES!! Mūsu pusē mēdz teikt, ka cilvēks, kas veiksmīgi ticis galā ar savām dabiskajām vajadzībām, proti, attīrijis savas domas no visa netīrā, uz mirkli ir teju laimīgākais visā pasaulē. Te vietā teiciens, ka vesalā miesā vesels gars mājo, bet tas i katrai vēngraizītājām šmulei skaidrs, tāpēc no savas puses vien klāt pielikšu, ka šis netveramais subjekts - gars, pametis ķermeni, izlaiž kādu līkumu vienu otru gar mākoņu bastioniem, pamielo acis ap eņģeļu plikajiem dupšiem un krīt atpakaļ ķermenī, dažkārt tas ir pat ļoti sāpīgi.
Krietnu artavas devu tam, kāpēc es esmu izvēlējies še aizņemt jūsu laiku ar šo nevisai labi smakojošo pļerkstoņu, ir pielicis Vincents, kas nu atkal ir atgriezies no iestādījuma, kas lielākoties tiek lietots, lai cilvēki attīrītu savus pakaļgalus no nevajadzīgām pārtikas produktu atliekām. Vincentam ir viens netikums, proti, viņš regulāri apdirš poda malu. Tas viss, protams, ka pēc sevis paliek nenovākts, piekalst, un, kā tad ir man, ja es gribu aicināt meitenes ciemos, nu pavisam kutekl_īgās situācijās tas var izvērsties; fuck it, bet es neesmu nekāds izvirtulis - man netīk, kad meitene šķiežas brūna kā šokolāde !! Nē, nu vēl, ja prasās uzčurāt - “radi boga” - bet visas šitās austrumu princeses. Un tad vēl šis Vincents nekaunīgi blenž man virsū. Kas tur īpašs, teiksi? Nu, bet no viņa acīm zaļas gaismas nāk virsū un tad vēl, fuck, viņš atkal lien iekšā manā galvā !! Cik reižu esmu viņam teicis, ka par šito viņš vienreiz noraus pa muti !!
Es stāvu ierādītajā vietā uz ceļiem baznīcā salicis rokas uz krūtīm lūgšanā, auksta klona grīda nepielūdzami graužas manos ceļos un cilvēki man visapkārt lieli un mazi apgarotām sejām pusčukstus pie sevis atkārto kāda vīra vārdus, kas stāv mums viesiem priekšā, tērpis savas miesas melnā ķitelī ar baltu apkakli. Man rokās tiek iespiesta grāmatele, kas ir iesieta tumšos ādas vākos, tiek uzšķirta kāda lapa un ar pirkstu norādīta vieta, kur jāsāk lasīt. Tā es stāvu acis grāmatā iedūris un cenšos uztvert to vietu, kur dievnama velvēs skan kāda lūgsna, kurai vārdus nekādi nespēju izšķirt. Man ir apaļi 9 gadi un es esmu ciemos pie vecvecākiem. Tādas lūk atmiņas. Zemāk seko viena diezgan pagarlaicīga pļurkstēšana, tāds pašanalīzes seanss monologā, kurā esmu centies kaut nedaudz pieskarties black mūzikai caur Aborym 666 Generator prizmu.
Beidzot arī Rīgā pamanīju šo ilgi gaidīto disku, paķēru momentā nemaz nešauboties. Šī grupa pievērsa manu uzmanību pagājušā gada Rock Im Park, lai gan redzēju tikai koncerta pēdējās divas dziesmas, tomēr iespaids palika tas labākais, kas savukārt paspilgtinajās redzot Lacuna Coil Šigada Rock Im park uz Alternative Stage. Lieki piebilst kaut ko par uzstāšanās un skaņas kvalitāti, kas bija iespaidīga, lielisks šovs un pilnīga kontrole pār publiku.
Tad nu beidzot arī jaunais disks «Karmacode».
Jāsaka, ka salīdzināt šo albumu ar iepriekšējo «Comalies» ir visai pagrūti, jo šajā diskā Lacuna Coil ir savādāki, vairāk ir vienkāršāku ģitārrifu, ritmiski jaunais disks iepējams ir vienveidīgāks, bet tas absolūti netraucē, jo pašas dziesmas ir lieliskas, interesantas un daudzveidīgas. Ļoti pārsteidz vokālie izpildījumi - Cristina Scabbia un Andrea Ferro tiešām pārsteidz ar savstarpēji lielisko duetu, vokālās aranžijas ir iepsiadīgas un tas ir viens no lielākajiem «Karmacode» plusiem, par ko var pārliecināties arī Lacuna Coil koncertos. Protams, ļoti jūtami, īpaši ritmiskajā daļā, cauri iet nu metal tipiskās tendences, bet katrā ziņā Lacuna Coil no šī novirziena ir paņēmuši savā mūzikā labākās iezīmes.
Amorphis – grupa, kas neprasa plašus komentārus - neliegšos ir viena no tām, kuru sastrādātais materiāls iedvesmo un kuru varu klausīties jebkur un jebkādos laika apstākļos, savulaik – pirms vairāk kā piecpadsmit gadiem aizsākuši un pēcāk nostiprinājuši savas mega ansambļa pozīcijas mūzikas lauciņā ar sev tik raksturīgo skanējumu, kas kopš Tales From the Thousand Lakes laikiem, kauču ar 1992 gada The Karelian Isthmus ar neslikts - klasisks pēc paša nelabā deathinieks – kļuvis jo albūms, jo melanholiskāks, smeldzes piesātinātāks. Zināms, ka šī ir viena no tām apvienībām, kas aizsākusi smagucītī iepīt feinus dažnedažādus austrumnieciskus motīviņus, izkopuši muzikālās ieceres ar maniakālu pedantiskumu, atklājot pasaulei, ka rokmūzika savas sarežģītības un dvēseliskuma ziņā var būt vienlīdz augstā līmenī ar klasiskām mūzikas vērtībām.
Domājams, ka tādu vokālistu kā Tim Owens, ar iesauku “Ripper”, nevienam sevišķi priekšā nav jāstāda – gan jau atcerēsies, ka neviens cits kā viņš deviņdesmitajos gados uzturēja pie dzīvības leģendāro Judas Priest, no kurienes viņš pārceļoja uz gandrīz tikpat pazīstamo amerikāņu apvienību Iced Earth. Arī tur viņam izrādījās tāda kā glābēja loma – ja ne viņa vokālās dotības, tad pēdējais Iced Earth albums būtu uzskatāms par neizdevušos. Nu paralēli tam viņš ir arī nodibinājis savu grupu ar nosaukumu Beyond Fear, kur beidzot viņam ir iespējas izpaust savu radošo potenciālu, jo abās minētajās virslīgas komandās šī iespēja viņam ir bijusi minimāla, sak, tavs pienākums dziedāt, bet kad dziesmas jāraksta, tad pastāvi pie ratiem.
Nezinu vai tai dienā, kad sarkangalvīte devās pie savas vecmāmuļas, māmiņas piekodināta par briesmām, kuras sagaida meitiņu ceļā, vīrietis vārdā You Oshima, kurš darbojas ansamblī ar nosaukumu Kadenzza, zaudēja nevainību, taču viens ir droši, tas, kas jūs sagaida skaņdarbā The Second Renaissance, ir viens smuks nevainības zaudēšanas akts. Piebildīšu vien, ka vecmāmiņa mīt kāda dziļa un drūma meža nostūrī un, ka tai biezoknī protama lieta, mīt visādi zvēri, nu vienvārdsakot sazin kas var tevi sagaidīt aiz nākamā pagrieziena (tāds mini lego klucīšu pasaules modelītis). Māmiņ, nelaid bērnu vienu mežā ! Bet redz neko vairs neizmanīsi, pīrādziņi ir izcepti, un kārtīgi salikti rindā uz palodzes atdzesēties un tā smarža lēni velk uz meža pusi un tas vilks sajūt nāsīs to smaku (nez, kas vairāk viņu uzbudina pīrādziņu smārds vai ziņa, tātad beidzot, nāks, smukas slaidas kājiņas, īsi virs ceļiem uzrauti bruncīši, mazs trausls augumiņs, spulgas actiņas, naiva bērna sejas vaibsti, bet nava tur vairs maza meitenīte, tur nāks kāds, kuram pārtapt lemts no dabas, kā tauriņam kurš pēc ziemas miega no mataina tārpa pārtop vienā debesu lidonī). Tā nu manos nagos ir nonācis audiosacerējums Second Renaissance. You Oshima šķetina savu pasaku sākumā lēnīgi, izmantojot nu dikti jau tīkamas manām austiņām tās avangardiskās peripetijas, kas tiek sameistarotas izmantojot dažnedažādākos ne tipiskus rokmūzikā spēlējošus instrumentus (nezinu, varbūt tas viss datorā veidots sempliņus savirknējot tajā, kas beigās kairina manus baudu jutekļus).
Spējš kājas atvēziens triec mana nama durvis vaļā ar blīkšķi tā, ka, logu rūtīm šķindot, es zinu nu pienākusi arī mana kārta. Man blakus gultā viens trešo dienu blenž sienā dobiem acu dibeniem. Salda līķa smarža liegi kairina manus notrulinātos/žurku noskrubinātos jutekļus. Ap manu gultu stāv vīri tinuši savas miesas apmetņos ar melniem acucaurumiem cepurēs.
- Laipni lūgti ciemiņi, mēs jūs ar nepacietību gaidijām!
Nācēji kaut ko klusi teic savā starpā, tad divi no šiem tver no priekšas un mugurpuses pie maniem izģindušajiem locekļiem un sāk vilkt mani lejā. Mēs esam sakrauti vienā gruzdošā kaudzē ar baznīcas grāmatām, vecām degeļļām piesūcinātām lupatā un citiem krāmiem, vēl mirklis un nāks pekles liesmas remdēt savas slāpes mūsu slimajās miesās. Drīz, drīz viss būs galā ..
Ja jau reiz esam pievērsušies arī pavecāku albumu apskatīšanai, uzpļekāšu es ar kaut ko no tās sērijas. Nosaukums Demigod lielākai daļai droši vien pirmām kārtām asociējas ar veiksmīgo poļu megagrupas Behemoth albumu, tomēr, šķiet, mazāk zināms ir fakts, ka eksistē arī tāda grupa no Tūkstoš ezeru zemes, t.i. Somijas, un tie reiz tālajā 1992. gadā izdeva albumu ar krāšņu nosaukumu “Slumber of Sullen Eyes”, kas viņiem bija pirmais pilnais albums, un uz desmit gadiem palika arī vienīgais. 2006. gada 1. janvārī, iekļaujot arī 1991. gada demo “Unholy Domain”, pārizdeva Avulsed līdera Dave Rotten stūrētais leibls “Xtreem Music” (tā ka faktiski itin svaiga relīze :)), un viena šāda kopija nonāca arī manos nagos. Pie manis tā nonāca, jo jau krietnu laiciņu pirms tam es, ak jel nekrietnais, biju pamanījies no starptautiskā tīmekļa pagrabiem izvilkt šo pašu albumu, sakonservētu mums tik mīļajā .mp3 formātā, un secinājis, ka ne velti death metal elitisti šo albumu min starp labākajiem žanrā, tādēļ pie pirmās izdevības apstellēju šo garadarbu arī sev spīdīga ripuļa formātā.
Tad nu tā. Neskatoties uz to, ka šīs lapas recenziju sarakstā grūti atrast kādu albumu, kurš vecāks par pāris gadiem, nolēmu drusku uzrakstīt par vienu klasisku ierakstu, kurš man neizprotamā veidā ilgus gadus bija pamanījies paslīdēt garām manai ausij tā kārtīgi nenoklausīts līdz beidzot tika noķerts un piežmiegts, albumu, kurš droši vien lielai daļai no jums jau sen stāv droši noglabāts kompaktdisku plauktā, cieto disku vistālākajos nostūros un sazin, kur vēl.
Reizēm, varbūt pat diezgan bieži ir tā, ka gribas kādu jauku, lustīgu muzīciņu, kas neprasa sevišķu piepūli iedziļināties, bet vienkārši tāpat provocē pakustināt ķermeņa daļas klasiskos ritmos, vai der par fonu darbam, braukšanai, vai kaut vai kāršu spēlei pie alus kausa. Nu tādu klasisku taisno smagucīti. Šeit var noderēt ne tikai jau iecienītie Motörheadi un citi rokenroliskie dzērāji, bet arī Hellbox – mūspusē jau mazliet pazīstamie somu oldskūlisti. Kas bija koncertā, tas droši vien atceras, cik azartiski šie uzstājās.
