Pirmie albūma akordi atsauc atmiņā tāda paša viena cilvēka projektu Catacombs. Nu, šausmīgi līdzīgi. Tāds ventilācijas šahtā, trubā vai alā skanošs Funeral Doom. Catacoms gan ir primitīvāks, jēlāks un acīmredzot rakstīts bez metronoma. Šis ir mazliet noslīpētāks, tomēr tik un tā to var nosaukt par Catacombs brāli, vai pat mazliet kārtīgāku dvīni.
Nav slikti, patiesībā. Uz visa pārējā draņķīgā Funarel Doom fona, kas radīts pēdējos gados, šis projektiņš spēj aizķert klausītāju, un piesaistīt uzmanību kaut uz vienu, divām kompozīcijām. Depresīviem, uz metālu tendētiem tīņiem un muzikālajiem eksperimentētājiem gan ļoti patiks. Novēlu patīkamu klausīšanos un slīgšanu vēl dziļākā agonijā un pamestībā. Tieši tas ir galvenais un vienīgais, ko Mistress of the Dead mums spēj piedāvāt. Perfekta mūzika naksnīgām tava dzīves noslēguma apcerēm.
80/100
E.
Abstract Spirit ir krievu Funeral Doom grupas Comatose Vigil dalībnieku veidots projekts, kurš stilistiski nesniedzas daudz tālāk par pašu Comatose Vigil, tāpēc jājautā, kālab ir vajadzīgs vēl viens šāds projekts, jo ir ierasts, ka viena stila grupas dalībnieki nodibina pavisam savādākas mūzikas blakusprojektus. Laikam vienīgā pareizā atbilde būs pamatīga deva maniakāli depresīvās psihozes, ar kuru sirgst (vismaz muzikāli) Comatose Vigil dalībnieki, kuri izveidojuši grupu Abstract Spirit.
Protams, albūms patiks tiem Doom metal cienītājiem, kuriem galvenais ir lēna un pilnīgi vienveidīga muzikālā masa, un kuri saskata tajā sava veida dievišķu providenci. Liekas, citādi to nevar nodēvēt, jo jebkurš cits klausītājs, pat ar pieredzi Doom metal lauciņā, noteikti meklēs ko saturīgāku un interesantāku. Sasodīts, depresiju var apspēlēt savādāk. Nāvi un vājprātu var parādīt citādāk. Ar Abstract Spirit mēs esam ieguvuši, par nelaimi, vēl vienu standartizētu, kaut perfekti nostrādātu, Funeral Doom grupu. Tas arī viss.
60/100
E.
Ir tāda norvēģu Funeral Doom grupa Funeral. Klausoties viņu iepriekšējos albūmus, man šī grupa ir izveidojusies par vieniem no iecienītākajiem depresīvās, maniakālās un dikti slimās mūzikas māksliniekiem. Tikai, viena problēma – sistemātiski, dažu gadu laikā ir miruši nozīmīgi grupas dalībnieki. Sākumā basists, un pirms 2 gadiem ģitārists. Jāatzīmē, ka abi bija atbildīgi par dziesmu komponēšanu. Šis aspekts ir svarīgs, ja gribam kaut ko pateikt par jauno Funeral veikumu.
Līdz ar pamatsastāva dalībnieku došanos uz viņpasauli, uz to pašu pusi ir devusies viņu mūzika, un grupas rokraksts – tāds groovīgs, kačīgs un izsmalcināti melodisks Doom’s. Jaunie dalībnieki pirmo reizi paši sacer mūziku šai grupai, un cenšas tikt līdzi nelaiķu sasniegumiem. Pirmais mēģinājums ir ok, tomēr, vēl ir jāpiestrādā, lai radītu kaut ko līdzīgu vecajam Funeral, kuru tik izcili raksturoja In Fields of Pestilent Grief un neatkārtojamais From These Wounds.
Eric Rutan vārds lielākai daļai Death Metal klausītāju noteikti nav svešs, kaut vai runājot par leģendārajiem Morbid Angel, kur šis fantastiskais ģitārists ir savulaik devis milzīgu ieguldījumu, īpaši ja runājam par tādiem death metal „zelta” albumiem „Domination” un „Gateways To Annihilation”. Labu laiku jau Eric Rutan pilotē savu apvienību Hate Eternal un nesen iznākušais šīs apvienības CD „Fury & Flames” tiešām pārliecina jau pēc tikai dažu sekunžu klausīšanās.
Bez iesildīšanās un liekiem ievadiem Hate Eternal vienā mirklī uzbrūk ar masīvām, ultrabrutālām ģitārām, necilvēcīgi ārprātīgu bungu teroru, kur lauri šoreiz pienākas jaunpienācējām grupā, jaunajam talantam Jade Simonetto. Albumā basģitāras partijas iespēlējis komentārus neprasošais Cannibal Corpse basists Alex Webster un otru ģitāru dārdina Shaune Kelley no Ripping Corpse. Sapulcinājis šadus talantus pie sevis studijā, Eric Rutan tad arī ir ierakstījis īstu death metal „masterpiece”.
Godīgi sakot, Folk Metal ir apnicīgs, uz nerviem krītošs žanrs, un jābrīnās, kāpēc daudziem Metal cienītājiem tas patīk. Bet, tad ierodas Amber Tears un piedāvā mums visai garšīgu kokteili no Folk un Doom Metal, kas skan sasodīti labi un interesanti.
Paši Ambertears ir no Krievijas, un uzskatu, ka viņus var droši likt blakus tādiem krievu Folk/Funeral Doom monstriem kā Vo Skorbyah. Salīdzinot abas komandas, jāsaka, ka pēdējie ir ļoti brutāli, smagi un nomācoši, kamēr Amber Tears izvērš savu mūziku melanholiskā un smalkākā manierē, ļoti daudz izmantojot ģitāras solo partijas, kas mūzikā iederas vienkārši ideāli.
Patiesībā, mūsu lielais Austrumu kaimiņš ir ļoti bagāts ar Doom metal grupām. Jāsaka, ka krievu Doom’s nebūt nav tas sliktākais un tajā sastopamas vairākas īpaši kvalitatīvas grupas, piemēram, Amber Tears, Otkrovenije Dozdja, Comatose Vigil un arī Vo Skorbyah, par kuru debijas disku tad arī būs šis stāsts.
Jāsaka, ka Vo Skorbyah pārsteidz ar ļoti izstrādātu skanējumu, kas gan brīžiem izklausās sintētisks, tomēr tas nebūt netraucē izbaudīt viņu mūziku. Šķiet, piemērotākais apzīmējums viņu mūzikas žanram būtu Folk/Funeral Doom. Atšķirībā no Somijas bēriniekiem, kurus raksturo apnicīgi garas un vienveidīgas partijas, šie krievi varētu tikt salīdzināti ar Funeral Doom tēviem Funeral no Norvēģijas, jo mūzikā Vo Skorbyah nebūt nav monolīti un apnicīgi, bet pietuvojas tam groovīgajam mūzikas elementam, kas tik raksturīgs Funeral mūzikā. Protams, abas grupas ar šo salīdzināt beidzam, jo nekā cita kopīga tām nav.
Liekas, ka Funeral Doom stilu drīz, bet varbūt jau tagad, varēsim saukt par savdabīgu „popsu” Doom žanra ietvaros. Sākotnēji, Funeral Doom izstaroja neparastu pievilcību, un ļoti izcēlās uz visiem apnikušā Death/Doom fona, kas ar laiku kļuva salkans, sentimentāls un jau sāka smakot pēc ziepju operu cienīga sižeta. Funeral Doom ienesa jaunas, izaicinošas muzikālās idejas, visu maksimāli palēninot, padarot vēl smagnējāku un pilnībā likvidējot jebkādas sentimentalitātes paliekas lirikā un mūzikā vienkopus. Šajā gadījumā, jāuzteic dažas īpaši slimas grupas, kuras ir definējušas stilu, un vēl joprojām turpina sajūsmināt ar savu perfekti nostrādāto materiālu – Esoteric, Evoken, Skepticism, Funeral, Shape of Despair. Ak, jā, arī Thergoton.
Uj, uj, nāve nāk! My Shameful pie mums ieveļas kā milzonīgs ledus klucis no Polārā loka, atnesdams līdzi monumentālu, klints bluķim vai argentinozauram līdzīgu smagumu, dziļu depresiju un ārkārtīgi vienveidīgu CD. Negribas neko sliktu sacīt par Thergothon, tomēr viņu atstātais mantojums Funeral Doom izskatā ir kļuvis par absolūtu popsu, un somu Funeral Doom skola, kā izskatās, ir sevi izsmēlusi pilnībā. Nerunāsim par stila klasiķiem un pilnīgiem psihiem Skepticism vai ledainajiem Shape of Despair. Ar skumjām runāsim par My Shameful albūmu, kas ne ar ko nepārsteidz, bet tikai atkārto vienus un tos pašus motīvus. Gregoriskie dziedājumi, blastbeats Funeral Doom mūzikā – tas viss jau ir dzirdēts, un daudz labākā līmenī (piem., Evoken albūmā Antithesis of Light vai Ahab CD The Call of the Wretched Sea). Laba mūzika neveidojas atgremojot to, ko citi jau ir atgremojuši daudzas reizes iepriekš. Tomēr, labai mūzikai nav jābūt pārspīlēti oriģinālai. Pilnīgi pietiek, ka mūzika spēj ar kaut ko aizķert. My Shameful ne ar ko neaizķer. Varbūt vienīgi ar dubļainu lāpstu nedaudz nosmērē mums drēbes, kad iet garām no bērēm. Funeral Doom spēj būt savādāks. Aukstāks, baisāks, psihiskāks un neprognozējamāks. Kad My Shameful to iemācīsies, būs labi.
Edenbeast
Čīle. Diezgan unikāla vieta Doom’am, vai ne? Un Mar de Grises ir grupa, kas cenšas aktivizēt Čīles Doom’a kustību, manuprāt, ieņemot ievērojamāko vietu šīs valsts depresīvo mūziku spēlējošo apvienību sarakstā. Nu, tam par piemēru varētu kalpot kaut vai kontrakts ar somu Firebox leiblu, kas pamazām ieņem arvien spēcīgākas pozīcijas Doom mūzikas lauciņā. Kas zina, varbūt kādreiz tas attīstīsies par otru Peaceville? Bet ne par to ir šis stāsts.
Stāsts ir par to, cik garlaicīgs ir Draining the Waterheart. Absolūtam izvirtulim Doom metal žanra ietvaros jau no pirmajiem žēlabainajiem akordiem kļūs skaidrs, ka ir darīšanu ar it kā oriģinālu, tomēr šausmīgi nogurdinošu un salkanu materiālu, kas nav ticis tālāk par triviālajām doomīgajām tēmām kā romantika, sentimentalitāte un pamatīga deva „skaistu” skumju. Ok, katrā albūmā mēs varam atrast arī pa kādai labai dziesmai, un šajā gadījumā tā ir Deep-seeded Hope Avant-garde. Lai ko arī šis vārdu salikums izteiktu...
Kurš ir teicis, ka grupām šodien pārsteigt klausītājus ir principā neiespējami, viss jau dzirdēts, viss izspēlēts, turklāt, ja vēl grupa, kas spelējusi dark/gothic/death metal stilos ir aizgājusi uz vieglāku, roķīgāku mūziku, kurai pievienojusi ļoti daudz sintezatoru, tad jau parasti fanu un kopumā smagās mūzikas klausītāju lokā šī grupa tiek uzskatīta kā «Sell-Out» un bezcerīgs gadījums. Bet tas viss ir smagi maldi un to jau pierādīja leģendārie Paradise Lost ar savu pēdējo veikumu «In Requiem», atgriežoties atpakaļ pie savām metal stila saknēm.
Ko līdzīgu ir izdarījuši zviedru slavenie Gotiķi – Tiamat. Kurš gan pēc pēdējiem studijas albumiem «Judas Christ» (2002) un «Prey» (2003) varēja paredzēt, ka pēc 5 gadu ierakstu pauzes Tiamat izdarīs pārsteigumu saviem faniem – atgriezīsies pie savām metal saknēm un izlaidīs vienu no spēcīgākajiem albumiem grupas vēsturē.