Ūūūū, arī šogad ne viena vien slavena thrash banda laiž klajā jaunus albumus. Ar Kreator mēs jau tikām skaidrībā, Overkill diez kādu sajūsmu neviesa, Exodus vēl jāpagaida (vismaz teorētiski ;)), varbūt uz gada beigām vēl kāds skaļāks vārds kaut ko izspiedīs no sevis. Hmm, izspiedīs?... Nu uz Destruction šis vārds šoreiz nekādi nav attiecināms. Kopš formas atgūšanas ar solīdo “All Hell Breaks Loose”, šie vācieši ar ekspresīvo Schmier priekšgalā nav nolaidušies līdz viduvējībām - olimpiskās medaļas ar “The Antichrist” un itin pieklājīga kantes turēšana ar sekojošo “Metal Discharge”, un nu ir klāt jaunākais darbiņš “Inventor of Evil”.

Zinu, ka šis nav īsti mans lauciņš, tomēr mēģināšu kaut cik sakarīgi izteikties par dāņu muzikālo formāciju Nortt, kas faktiski ir viena cilvēka projekts un spēlē ārkārtīgi depresīvu black/funeral doom metal. Tā vismaz skaitās, kaut arī es neteiktu, ka tur daudz black būtu, ja nu vienīgi vokāls. Toties funeral doom ir nepārspējamos apmēros. Šajā albumā dziesmas gan ir funeral doom’am neraksturīgi parastā ilgumā – ap 5 minūtēm. Teksti nav lāgā saklausāmi, bet lielākajai daļai klausītāju tas arī neko nedotu, jo tie ir dāņu valodā; saka, ka esot par nāvi, un tiešām nav pamata tam neticēt, jo mūzika ir pilnīgi atbilstoša. Pašu mūziku īpaši aprakstīt nav vērts, jo tā ir minimālistiska, griezīgas ģitāras, sintezatora radītas klavieru un ērģeļu skaņas, bungas, kas nepārsniedz 60 bpm un drebuļus uzdzenošs vokāls – no vaidiem līdz gārdzieniem. Tomēr to apvienojums ir tik intensīvs, ka ja reiz šī mūzika Tevi uzrunā, tad tā savā varā paņem Tevi visu, tā ka nekas pāri nepaliek.

Pēdējā laikā esmu atklājis ne vienu vien labu melodiskā death grupu no ASV, un tajā skaitā arī Vehemence ir raduši ceļu uz manām ausīm. Vehemence nāk no Fīniksas Arizonā, un varbūt tādēļ arī muzikālais stils tiem ir mazliet savdabīgs, kaut gan nav arī nekas pārāk ekstraordinārs. Jaunākajā albumā – pērn uz Metal Blade izdotajā “Helping the World to See” tas ir mazliet atšķirīgs no tā, kas bija dzirdams iepriekšējā viņu garadarbā, 2002. gada “God Was Created”, ar ko man darīšana sanāca vispirms. Ja “God Was Created” saturēja mierīgākas un sentimentālākas dziesmas, ko varētu raksturot kā death metal balādes ar niknu vokālu, tad jaunākajā veikumā agresijas ir krietni vairāk.

Brutāls nosaukums, ne? Es ar tā padomāju pie sevis un nogrābu šito mazuli. Domāju, ar tādu nosaukumu, vai nu būs kreftīgs, vai nu būs pilnīga draza. Pavisam vēl svaigs, šī gada pornogrāfiskais kretīnisms no Itālijas. Neesmu no tiem, kas izmisīgi meklē visbrutālākos un slimākos tēvaiņus, jo visiem labi zināms, kas parasti notiek, kad zēni savācās, un par mērķi sev uzstāda spēlēt visbrutālāk, visslimāk, visātrāk, utt...

Pirms kāda gada pusotra death metal pavasaris no ziemas miega piecēla arī pamatīgi iesnaudušos grupu no Floridas, kas bija viena no dižākajām grupām šī stila sākotnējā attīstībā un arī pēc tam, tomēr nu jau labu laiku, apmēram 7 gadus, bija savu darbību pārtraukuši, kaut arī oficiāli grupa tā arī nav bijusi izjukusi. Jā, jā, vecie labie Obituary ir atpakaļ, turklāt savā parastajā sastāvā, ierindā ir gan brāļi Tardy, kas uz skatuves aizņem vietas pašā priekšā un pašā aizmugurē, gan ģitāristi Allen West un Trevor Peres, tāpat kā basists Frank Watkins. Nemainīgais sastāvs lika cerēt, ka šis comeback albums izklausīsies pēc jau ierastās Obituary daiļrades, un tiešām, jaunais albums “Frozen in Time” pārsteidz tikai ar to, ka... nepārsteidz ne ar ko!

Izcili. Recenzija laikam būs īsa, jo mani patiesi pārsteidza Karla Sandersa unikālais talants. Spēja spēlēt tik tehnisku un mežonīgu mūziku, kādu izpilda NILE, un pēkšņi pāriet uz tik atmosfērisku un hipnotizējošu dark ambient ar Tuvo Austrumu folk elementiem, patiesi ir unikāla. Kopējais iespaids, ko uz mani atstāja albūms Saurian Meditation, vistiešākaja nozīmē bija hipnotizējošs. It kā raudzītos kādā senā Ēģiptes priesteru rituāla, it kā pats piedzīvotu kādu atklāsmi par dieviem, par pasaules likteni un lietām, kas mirstīgajiem atklājas tikai pa retam.

Nedaudz faktu… Grupa no Ungārijas spēlē kopš 1998.g. stilā, ko paši dēvē par Atmosferic-medieval-death metal… un ietekmējas no tādam bandām kā Amorphis, Haggard un Summoning… es biki pasteidzos nosaucot Shambless par grupu, jo uz doto brīdi sastāvs ir aizgājis un tagad tas ir one-man project, kurā visus diedziņus rauj cilvēks, kurš dēvē sevi par Arvells Elfaros.

Es sev jautāju, cik daudz ir jācieš, lai tik tālu aizietu savās fantāzijās… Arvells uzskata sevi par elfu un saskaņā ar koncepciju tagad ir “piektais laikmets”, tas laiks, kad visi elfi atmostas un atgriežas mūsu slimajā pasaulē…

Albuma lirika ir uzrakstīta speciālā “elfu” valodā “Tura Leagan”, tā ka saprast par ko īsti dzied Arvells ne velna neizdosies… bet drīz pateicoties Discord records iznāks speciāla elfu valodas vārdnīca un tās īpašnieki varēs iebraukt visa sacerēta… domāju ka tā iebraukšana varētu iecepit labāk par resnāko kasi…

Pienākusi klusa nakts… mājās visi jau guļ, tikai es sēžu pie zilā ekrāna un cīnos ar domu, kāpēc gan man neaiziet pie silta sievietes ķermeņa un neaizmirsties visas dienas nogurumā…

Tā, labi tikai vēl pēdējo disku noklausīšos un tad iešu…

Deviņdesmitajos gados šausmīgi populāri bija seriāli ar kuriem mūs baroja visi kam negadās…

Muzikālajā ziņā bija vēl viens seriāls, kas saucās IN FLAMES… es to skatījos atvērtu muti, cik tas tika aizraujoši uztaisīts… bet, kā jau vienmēr, laba nekad nav pa daudz un (laikam nākot un profesionalitātei pieaugot) seriāla galvenajiem varoņiem pamainījusies attieksme pret līdzšinējo… nekādu pārmetumu, pieaugošam organismam parasti prasās kaut kas jauns, bet  ziniet, kopš Colony un Clayman sērijām… mani tas kincis vairs nepavelk…

Viens no pasaules thrash metal milžiem, proti, vācu grupa Kreator, kas ir bijusi visai ievērojama šīs scēnas pārstāve jau sen, šī gada janvārī laiduši klajā savu kārtējo albumu ar nosaukumu “Enemy of God”. Pēc virknes spēcīgu albumu thrash ziedu laikos, Kreator veiksmes līkne slīdēja arvien zemāk, tāpat kā visa stila darbība kopumā. Veicot dažādus muzikālus eksperimentus, kas noveda pie attālināšanās no pieņemtajiem thrash skanējuma, kā arī muzikālās kvalitātes standartiem, Kreator savas radošās darbības zemāko punktu sasniedza 1999. gadā ar albumu “Endorama”. Pēc diviem gadiem tad sekoja neticama un teju vai sensacionāla atgriešanās – albums “Violent Revolution” pierādīja, ka vēl tomēr par agru norakstīt Kreator kā asumu zaudējušus onkuļus. Nu, pēc vēl 4 gadiem, ir sagaidīts arī turpinājums albuma “Enemy of God” veidā.

Nu tā, kādu laiciņu atpakaļ iznākušais 10 – tais Paradise Lost albums nonāca manās rokās uzreiz, kad parādījās Latvijā, bet nu vajadzēja ilgāku laiku, lai ko normāli uzrakstītu par šo disku, jo sākuma sajūsma liedza savā ziņā objektīvi pavērtēt dziesmas, nu tad tagad....

Noklausoties šo „Paradise Lost” radās doma, ka.... „aplis” ir noslēdzies. Skatoties no pirmajiem Paradise Lost albumiem „Lost Paradise”, „Gothic” un „Shades Of God” (1990 – 1992), pāreja uz „Icon” un „Draconian Times” (1993 – 1995), neliels lēciens uz „One Second” (1997), tad notika lūzums uz „Host” (1999), tad iepriekšējā muzikālā virzība sāka atgriezties – „Believe In Nothing” un „Symbol Of Life” (2001 – 2002).... un tagad pēc triju gadu gaidīšanas Paradise Lost ir nonākuši pie... 2005 gada „Draconian Times”? Nu, pinīgi iespējams, kaut arī tik viennozīmīgi šo disku vērtēt nevajadzētu, tas drīzāk ir vislabākais no visas mūzikas, ko grupa jebkad ir spēlējusi... un manuprāt es nepārspīlēju.