Muzicējot jau no 1987. gada, Samel ir paspējuši mainīt savu stilu, pavisam pretēji. Sākotnēji šī grupa pārstāvēja black metal, bet ar katru albumu, arvien vairāk aizraujoties ar elektroniskiem eksperimentiem jau ir izpelnījušies industrial metal godu vai arī tieši negodu. Iespējams, ka tas ir noticis kautkādu komerciālu apsvērumu dēļ, bet tikpat labi to var nosaukt par samērā veiksmīgu eksperimentu.
Singls “Telepath” jau nedaudz liecina par komercijas pieskaņu, kaut vai dēļ sava techno ritma un patiesa metāla cienītājos varētu izpelnīties ne vienu vien lamuvārdu. Pārējās dziesmas gan nav tik traģiskas, pietiekami labi ir dzirdamas ģitāras un elektronika nav dominējošā, tā šeit ir kā palīgs atmosfēras radīšanai. Lielākajā daļā dziesmu, vokālists ir izvēlējies savu balsi apstrādāt ar elektroniku, kas īstenībā ir visai traucējošs faktors, radot iespaidu ka dziesmas šeit ir samērā mākslīgas.
Amerikāņu kulta heavy metal blice W.A.S.P. jeb We Are Sexual Perverts šogad paguvusi izdot jau veselus divus albumus. Mēģināšu šo to uzrakstīt par pirmo no tiem - The Neon God: Part I - The Rise. Īstenībā, šie nav nekādi parastie albumi, bet gan vesela metāla opera. Nē, šīs projekts nav nekāds Avantasia pakaļdarinējums, pat ne uz to pusi. Savu pirmo metāla operu - lielisko The Crimson Idol - grupa, kura savas popularitātes virsotnē atradās 80-to gadu beigās, izdeva jau tālajā 1992. gadā. Par godu savam (nekautrēšos lietot šo apzīmējumu) mūža darbam - diloģijai The Neon God - W.A.S.P. vokāls Blekijs Louless ir sarakstījis pat veselu literāru darbu. To varat izlasīt šeit: http://www.waspnation.com/neongodstory.htm. Albumā ir 14 dziesmas. To teksti, gluži kā lugās, ir rakstīti dialogu formā, un visas lomas šajā operā iedzied pats Blekijs. Bet, nu, ķersimies vērsim pie ragiem!
Īstiem death metal cienītājiem noteikti nav svešs amerikāņu grupas Malevolent Creation nosaukums; gan jau ka to zina arī ne mazums mazāk rūdītu šī stila piekritēju. Galu galā tā ir viena no uzticamākajām šī novirziena bandām (kaut arī pārdzīvojusi pamatīgas sastāva maiņas), kas nezināmu iemeslu dēļ tomēr nav izsitusies tur, kur pēc taisnības tai vajadzētu būt – uz viena slavas pakāpiena ar citiem Floridas klasiķiem kā Morbid Angel vai Deicide. Varbūt šogad izdotais, jau desmitais, albums “Warkult” beidzot spēs viņiem šo vietu nodrošināt? Nav nemaz tik neiespējami, jo albums ir tiešām izdevies spēcīgs.
Pēc tam, kad sanāca redzēt Misery Index uzstāšanos klātienē, biju gluži satriekts. Burtiskā nozīmē, nevis tā, kādā parasti šo vārdu lieto. Šie vīri dragā tik iznīcinoši, ka vārdos to gandrīz nav iespējams aprakstīt – reti kura brutal death metal grupa šiem spēj turēt līdzi, un nav jau nekāds brīnums, ja ņem vērā, ka Misery Index pamatā sastāv no bijušiem Dying Fetus dalībniekiem. Un jāteic, ka šaubas par to, vai ierakstā viņiem izdosies saglabāt tādu pašu ārprātības līmeni, par laimi, neattaisnojās – Misery Index noslānīs ikkatru, kas panāks priekšā!
Ir pagājis jau gads kopš šī grupas Reverend Bizarre albuma nākšanas klajā... Tomēr darbam, kuram, man šķiet, paredzama mūžīga palikšana smagās mūzikas vēsturē, tas nav ilgs laiks...
Te nu ir otrā šīs somu tradicionālā doom metal grupas vēsts albuma formātā. Un es nu gribētu aicināt saausīties visus, kam kaut ko nozīmē minētais smagās mūzikas novirziens - šķiet, šis būs viens no vislabākajiem darbiem kopš klasiskā Black Sabbath...
Kas gan, konkrētāk, mūs sagaida šinī diskā?
Ņemot vērā, ka Iced Earth ir visai ievērojama grupa, kurai šajā gadā ir iznācis kārtējais albums, un ka neviens te nav pacenties ko bilst par to, tad nu mēģināšu es to darīt. Albums “The Glorious Burden” ir izlaists jau gada sākumā, un nedaudz atšķiras no citiem šīs grupas darbiem gan ar kārtējo sastāva maiņu, kas atstājis iespaidu uz skanējumu, gan arī ar tematiku.
Attiecībā uz sastāva maiņu skaidrs, ka runa ir par vokālistu. Pēc Matt Barlow aiziešanas no Iced Earth (lai kļūtu par juristu), grupa uz brīdi palika bez vokālista. Par laimi, pārāk ilgi nenācās gaidīt, kad maiņa atradās – atdodot savu vietu grupā Judas Priest sakarā ar Halforda atgriešanos, bez darba bija palicis Tim “Ripper” Owens, kurš tad arī stājās pie Iced Earth mikrofona. Un uzreiz varu teikt, ka tas, proti, vokāls, ir viens no labākajiem momentiem šajā albumā – Ripper’s ir lielisks, spīdot gan hevistiskos ķērcienos, gan izjusti dziedot lēnākajos gabalos un vidējā diapazonā demonstrējot nepārspējamu enerģiju, tādējādi nopelnot šim albumam papildus punktus par vokālu.
Tiem, kas maldīgi domā, ka labs black metal ir rietumu valstu privilēģija, tiem būtu derīgi uzzināt, ka augstākminētais stils jau sen kā ir izplatījies pa visu pasauli, un tagad var atrast ne par nieku sliktākas grupas (kā norvēģu vikingi, piemēram) arī Austrumeiropā. Diemžēl lielā distance un mazās finansiālās iespējas liedz tām iziet uz augstāku popularitātes līmeni. No bijušā savoka iespējams, ka pati zināmākā black metal grupa ir ukraiņi Nokturnal Mortum.
Šī grupa jau pastāv kopš tālā 1991. gada, kad tiesa viņiem bija cits nosaukums, bet par Nokturnal Mortum viņi pārtapa ap1995. gadu un kopš tā laika grupa aktīvi darbojusies – ir pabijuši uz dažādiem zināmiem rietumu leibliem un ir izdevuši padaudz albumu, no kuriem zināmākais laikam ir Nechrist, kas bija ātrs black ar daudz folkmūzikas elementiem. Tagad manās rokās ir originālais disks ar pēdējo grupas darbu – ‘The Taste Of Victory’. Šis disks nāk DVD kastītē; kopā ir 4 dziesmas ar kopējo garumu 43 minūtes.
Te ir atrodama viena vecāka dziesma, ierakstīta 2001. gadā – ‘As The Steel Eagle Into Golden Svarga’, plus 3 jaunākas dziesmas no 2002-2003, kuras, kā tiek rakstīts, ir no kautkad nākotnē gaidāmā albuma.
Disks sākas ar akustiskām skaņām, kas drīz vien pāriet ātrā elektrisko ģitāru meldiņā. Šī ir kompozīcija, kas īpaši izceļas uz pārējo dziesmu fona, ar ritma maiņām, izcilu kompozīciju un noskaņu. Tieši šī kompozīcija, pēc manām domām, parāda tā vēsturiskā perioda noskaņu un arī grupas attieksmi pret šiem notikumiem. Vienīgi tas, ka šī dziesma ir salīdzinoši īsa priekš šāda veida garadarbiem, nepilnas četras minūtes.
Khold ir diezgan jauna norvēģu grupa, dibināta 2000 gadā, kas izceļas ar diezgan lielu ekscentrismu black metal mērogiem. Tās priekšgalā stāv plikpaurainais Sverre Stokland, un viņa "frizūra" ir kļuvusi par šīs grupas simbolu. Tā tiek ekspluatēta gan klipos, gan protam uz disku vāciņiem, un šis albums nav bijis izņēmums.
Bet nu pievērsīsimies mūzikai. Khold spēlē lēnu, pat ļoti lēnu black metal ar visām klasiskajām black iezīmēm. Nekādu sintezatoru, nekādas sintētikas. Daudz ģitātras rifu, vieni vienīgi ģitāras rigi... un nedaudz bungas. Kā viens cilvēks izteicās, klasisks norvēģu black, un nemēģināšu noliegt. Tomēr tas nav ne Mayhem, ne Darkthrone, ne arī kādas citas grupas pakaļdarinājums. Khold tomēr manā skatījumā ir ļoti īpašs stils, kuru grūti aprakstīt ar vārdiem. Tomēr dažas vispārīgas īpašības var izcelt – Khold ierakstu skanējums ir kvalitatīvs, un līdz ar to nav "jēlā" ģitāras skanējuma. Nesteidzīgais temps un dziesmu vienkāršība ir tas, kas radījis manī interesi par šo grupu.
Izdzirdējis vienu dziesmu no šī jaunā Grip Inc. albuma, nelaidu garām iespēju to dabūt savos nagos. Kas tad nu mums te ir? Mums te ir savdabīgs, moderns post-thrash (ne jau tāds kā tās metalcore grupas, kas nekautrējas sevi par thrash dēvēt), bagātīgi savircots ar dažādām garšvielām, kas sākumā atstāj nedaudz juceklīgu iespaidu, tālab noteikti jānoklausās vairākas reizes.
Tiem, kas, izdzirdējuši, ka pie bungām sēž (un ne jau rokas klēpī salicis) Dave Lombardo, sagaida no šī albuma kārtīgu thrash labākajās Slayer tradīcijās, der uzmanīties, jo tā te ir visai maz. Albums ir eksperimentiem bagāts un pilns ar visdažādākajām noskaņām un aranžējumiem. Stilistiski to grūti ierindot kādā noteiktā kategorijā – atbilstoši albuma nosaukumam še ir apvienoti dažādi mūzikas novirzieni, tomēr par pamatu tam visam likts thrash ar nelielu hardcore piejaukumu. Vairākās dziesmās Grip Inc. nekautrējas izmantot elektronikas skaņas, piemēram, otrā dziesma “The Answer” brīžiem skan tā, ka tikpat labi varētu būt no kāda jauna Paradise Lost albuma.
